Drūmi nostaļģiska diena. Nu uznāk reizēm, negaidīti. Man nav nekas pret lietu, man pat patīk, tikai nepatīk tas laiks pirms sāk līt, kamēr mākoņi "savelkas", debesis lēni satumst radot tādu neomulīgu noskaņu. Rodas vēlme pēc siltuma.Un pēkšņi visas atmiņas kā milzīgs vilnis ar nepārvaramu spēku ierauj mani sevī.Acu priekšā viens pēc otra pazib neaizmirstamie mirkļi, cilvēku sejas, frāzes, viss, kam ir kāda nozīme. Sīkumi. Tik nežēlīgi neaizmirstamie sīkumi. Un, man likās, ka esmu to aizmirsusi, ka tas bija vienkārši skaists mirklis, lieliskas dienas, kas vienkārši bija un viss, bet nē, tas viss kaut kur iekšā neliek mieru…Sākumā viss bija tik… nevainīgi, burvīgi, pilnīgi pieņemami. Nekas vairāk par draudzību. Tad sekoja mulsums, reibums, prieks, nostaļģija, sajūsma, neizpratne, apmulsums. Bija tā sajūta, kad griežas vēders, pārņem patīkamas trīsas un neaprakstāma sajūsma, satraukums, kņudoņa. Toreiz laika izjūtai nebija nozīmes. Un es sajutu to sajūtu, kad saproti - viss notiek, bet tik un tā vēl nespēj noticēt. Mēs neieciklējāmies uz kaut ko tālu vai vēl tikai iedomātu, tādējādi nelaižot garām savus laimes mirkļus, kuri stāvēja līdzās, un alka būt pamanīti… Un mēs pat nepamanījām, ka jau vairs nespējām viens bez otra. Mēs bijām kā narkotikas, tā bija atkarība. Mēs vairs nespējām kaislīgi otru neskūpstīt un nenolaist acu skatienu, pūlī neuzmeklēt un domās neatrasties pie otra. Mēs vairs nespējām un tas viss kļuva kā apsēstība, kā galejība, kurai tobrīd nebija izejas - cik tālu tas viss bija aizgājis. Mēs kliedzām aiz kaislības, un plēsāmies, uz vietas stāvot, uz visām pusēm aiz emocijām, aiz pārāk daudz emocijām… bet mēs tā arī neteicām, ka mīlam, jo tā nebijja mīlestība, tā bija kaislība, tā bija sadistiska kaislība, kura mūs nogalināja ar savu spēcību.