Ilgi domāju, kā tas nākas, ka ir cilvēki, kurus mīl vairāki, bet ir tādi, kurus nemīl neviens. Bet tik un tā zinu, ka ir mīlestības nezūdamības likums.

Piemēram (--> mīlestības virziens un intensitāte, jo vairāk svītru, jo lielāka jūtu intensitāte):
D->Z; D<-Z; P--->D;P <- D;
G->Z; G<-Z; K->G; K <-G;
S --> K; S <- K;

Ir gadījumi, kad vairākas bultiņas dodas viena cilvēka virzienā un savukārt no viena cilvēka arī iziet vairākas bultiņas. Protams, tas vairs negarantē kvalitāti un tiek apšaubīts vai tā maz ir mīlestība. Bet tā dzīvē notiek.

Arī gadījumi, kad no cilvēka neiziet neviena bultiņa un neviena arī neienāk, tad tā ir absolūtā nulle, kas neiekļaujas matemātiskājā ķēdīte. Tādas absolūtās nulles ir sastopamas ļoti reti. Viņām ir iespēja mainīties dzīves laikā.

Mīlestība var tikt vērsta arī plašākā formā nevis uz kādu konkrētu pretējā/sava dzimuma personu, bet, piemēram, uz bērniem, dzīvniekiem, jūrniekiem, armiju (lūdzu perversās domas atmest).

Dažreiz par mīlestības proporcijām ir informētas visas puses, bet ir gadījumi, kad jūtas tiek slēptas, līdz ar to pārējiem rodas maldīgs priekšstats par patieso jūtu proporciju. Un šī maldināšana var laika gaitā radīt daudz pārpratumus un vilšanās. It īpaši gadījumos, kad tā mīlestība ir tālāk jāsadala vēl uz bērniem.

Tātad, principā mīlestība nekur nepazūd, tā ir visu laiku mums apkārt un vai tad ir tik liela nozīme kādos virzienos ir būltiņa, ja visi tie esošie 100% jūtu jāizdala uz visiem. Kā skolā mācīja, summa nemainās no saskaitāmo kārtības...

P.S. Visi burti, kas ielikti shēmā ir izdomāti un tam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Ja kāds saskata līdzības, droši atmetiet šo domu!