Viņš garšoja pēc Wrigley’s Juicy Fruit kožļenes.. Viņa lūpas bija siltas, maigas un neuzbāzīgas. Sajūtot tās reiba galva.
Vēl tikai pirms stundas es viņu pat nepazinu. Iepazināmies nejauši. Satikāmies netālu no manas mājas lai kopā brauktu uz ballīti pilsētas nomalē.
Pilnīgs relakss... blakus galants vīrietis, staltu stāju un spēju sarunāties. Ideāls pavadonis vakaram.
Idilli izjauca kāds bezzobains onka. "Vai viņš ir jūsu dēls?", šļupstēja viņš, uzvaroši smaidot. Varēja redzēt ka pats jūtas ļoti apmierināts par savu jautājumu. Sanāca smiekli... pirmajā brīdī. Pēc tam onkuliņu kļuva žēl. No skata diezgan vecišķs un nožēlojams, bet, pieļauju ka +/- mana vecuma. Klīda pa telpu kā Dieva nepieņemts, pa retam kādu dāmu izstumdams deju placī. Viņam laikam arī šodien bija svētki.
Mēs patvērāmies beletāžā, vietā kur neviena netraucēti varējām tērzēt, dejot un skūpstīties. Vakars izdevās lielisks.
Braucot mājās apjautu cik ļoti jūtos laimīga. Laimīga par to ka man ir gana daudz zobu mutē un smadzenes. Arī mugurkaulā.
Cik puisim gadu tā arī nepavaicāju. Bet, kāda tam vairs nozīme