Bērnībā lasīju Zentas Ērgles grāmatu "Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi". Bija aizraujoši lasīt.
Šobríd vairāk esmu pievérsusies elektroniskajám grámatám - atveru ziņu portálu un lasu ká románu. Iegrimstu tajā kā citā pasaulē. Uzzinu kā kāds puisis organizē jaunu pulciņu gudrajiem un skaistajiem, bet kāds cits puisītis daudz domājis un nonācis pie secinājuma ka saslimstība ne pieaug ne mazinās. Ka rotaļu laukuma smilškastē izraisījies strīds un tā sliktā meitene ir padzīta, toties cits puika atnācis lai spēlētos ar viņas spainīti un lāpstiņu.
Mazliet atgādina Montesori sistēmu, kur tautā kā mīloši vecāki vēro savus lolojumus un priecājas par katru izaugsmi. Vēl mazliet un viņi jau spēs tikt galā ar veikala iepirkumu saraksta sastādīšanu un varbūt drīz jau iemācīsies arī dalīt končas. Lai pietiek visiem. Šobrīd viņi ar to vēl netiek galā, jo gribas tās visas aizbāzt sev aiz vaigiem. Atgādina kadru no Netflix redzētās filmas, kur atkarīga meitene tikusi klāt pie aizliegtajām zāļu kapsulām, grābj tās ar saujām, bāž mutē un rij aizgūtnēm.
Tikai pēc tam viņa nokrita no ķeblīša un atslēdzās . Smieklīgi, ja nebūtu traģiski.
Die`s dod lai mūsu lolojumiem viss beigtos labi :)