Cik ilgi vien atceros, katru gadu atkārtojas viens un tas pats. Uznākot pirmajam aukstuma vilnim, dažas lietas manā dzīvoklī sazvērējas pret mani. Vai arī sāk spēlēt paslēpes. Nav NEKĀ, ko varētu vilkt TAGAD. Bet — halo, halo! — pēkšņi atrodas kaudzēm dažādu vasaras lietu! Skapja dziļumos pēkšņi atrodas pāris jauku un tā arī ne reizi neuzvilktu vasaras kleitu, no kādas atvilktnes koķeti pirkstus izbāž rozā zīda cimdiņi, kurus vilku draudzenes kāzās, atrodas mistiskā veidā vasaras vidū pazudusī augstpapēdene (tās kurpes bija ārkārtīgi dārgas, un es jau sāku domāt, ka manās mājās dzīvo Kerijai Bredšovai līdzīgs rēgs, kas ir tikpat ķerts uz kurpēm!)... Kad koridora skapī cerēto ziemas zābaku vietā ieraugu peldkostīmu, no kura izbirst mazliet smilšu un pāris gliemežvāku, es saprotu: atkal tas pats. Visas ziemas drēbes ir PAZUDUŠAS. Ne cimdu, ne šaļļu, ne zābaku — nekā, ko vilkt! Katru gadu es uzvedos kā stulba: sākumā vienkārši apvainojos uz visu pasauli, tad krītu vieglā histērijā (un rokos pa plauktiem, pamazām pārvēršot dzīvokli par postažu), tad iegrimstu nelielā depresijā, tad mani pārņem nepamatots optimisms (štrunts! Ja nav, lai nav! Nopirkšu visu jaunu!), tad es domās saskaitu visus savus ienākumus un izdevumus un saprotu, ka neko es nenopirkšu, tad... Nu, īsi sakot, tāda neliela sezonas maiņas izplosīšanās. Nu, un pēc tam var sākt domāt loģiski. Domu par to, ka esmu neģēlīgi apzagta, es atmetu uzreiz. Nekas no manām drēbēm nav tik vērtīgs, lai to iekārotu kāds modes maniaks — diemžēl. Domu, ka es pusi drēbju uz gadu būtu aizmirsusi ķīmiskajā tīrītavā (kaut kas līdzīgs reiz gadījās), arī atmetu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man piemīt pretīgais niķis līdz ar pirmajām cerībām uz pavasari ziemas drēbes samest sazin kur — ar domu "kaut kad aiznest uz ķīmisko tīrītavu". Bet ne vienmēr tas izdodas. Tad es apsveru domu, ka, iespējams, esmu visas ziemas drēbes jauki sasaiņojusi pa maisiem, iesvētot ar pretkožu līdzekli un tamlīdzīgi. Doma laba, bet, sevi pazīstot... Es droši vien BŪTU GRIBĒJUSI tā darīt. Bet vai dzīves straujais ritums man to būs ļāvis?
Njā. Un tad jau cits pēc cita atrodas i cimdi, i zeķes, i zābaciņi. Daži patiešām ir iemīcīti maisos. Nezinu, kurš idiots ir nosviedis skapja dziļākajā stūrī ziemas jaku. Un kurš iemīcījis zābakus un adījumus balkona skapī kopā ar egles kāju un rotājumiem?! Ah, īsi sakot, šonedēļ, kamēr vēl silts, man steidzami jāatrod visas noslēptās ziemas lietas un jāatbrīvo no eņģeļa matiem (par agru!), kā arī no pērnās ziemas trolejbusa un kinobiļetēm kabatās (kas liecina, ka ķīmiskās tīrītavas posmu pavasarī esmu izlaidusi, ļoti slikti).
Nekas jau nav noticis. Labā ziņa ir tā, ka visu vēl var pagūt! Lai tad, kad iestāsies riktīgi auksts, es ar lēdijas mieru atvērtu kādu no saviem četrdesmit septiņiem skapjiem un bez steigas izvēlētos, kuru no saviem daudzajiem ziemas sezonas tērpiem vilkt šoreiz!