Rinda ir tur! Nestāviet te! Jūs stāvat gaismai priekšā, tā jau tumšs! Apsēžaties, jūs pasauks! Un, mēs nekopējam dokumentus! Vispār - par maksu! Tas taču ir darbs un materiāli!
Klusībā nodomāju, ko viņa būtu darījusi ja es vnk parādītu savus oriģinālus un tad palūgtu tos atpakaļ. Droši vien, viņa pati būtu nokopējusi tos bez kurnēšanas .
Nu, darīju to ko tādās reizēs parasti daru, saskaroties ar šadiem cilvēkiem - zemu klanījos, ļoooooti atvainojos par sagādātajām neērtībām, apsolījos samaksāt gan par papīru, gan par melno pulveri, gan par darbu. Piebilzdama ka es saprotu un apzinos, ka esmu liela un radu lielu ēnu. Un, ka man nav lielas pieredzes šādu iestāžu apmeklēšanā. Un vēl daudzas reizes atvainojos, izteikdama nožēlu par manu neapdomīgo rīcību un uzvedību šajā iestādē.
Pēc visa šī manis teiktā kundzīte bišku pieklusa un iedodot parakstīt līgumu kļuva mazliet laipnāka. Varbūt tādēļ, ka tur bija pieminēti uzturēšanās maksas norēķinu termiņi.
Vētra sacēlās brīdī kad pienāca nākamais etaps un atbildīgā persona jautāja kur ir pacienta papīri. Kundzīte atkal sāka drudžaini skraidīt un nervozi vaicāt, kur ir papīri, lai gan skaidri redzēja ka tie ir pie manis... jo pati jau man tos pirms brīža iedeva rokās, par ko viņai atgādināju. Tajā brīdī sašutums mazliet pieplaka.
Nākamajā etapā atbildīgā persona strikti noteica, ka mums jāizvēlās, ar kuru viņa runās, jo bijām mēs divas pavadošās personas. Mazliet pabrīnījos, bet tā kā stāvēju tuvāk durvīm, izgāju no telpas, lai nemulsinātu cilvēku. Es gan nesapratu, kāda starpība cik cilvēkiem viņa stāstīs visu informāciju. Bet, katram savs. Viņa jau te ir priekšniece, bet es padotais .
Pametot šo šobrīd tautā ļoti slavēto un par smalku uzskatīto maksas iestādi, nepameta sajūta, ka zvaigžņu slimība mēdz būt ne tikai skatuves māksliniekiem, bet visiem tiem kuriem ir lielas galvas un ir kur sakāpt lepnumam.
Kļuva nedaudz skumji...