Vasara, saule, ūdens. Tas viss mudina baudīt. Sauļoties, peldēties, makšķerēt. Ir tak tik feini ieirties ar laivu ezerā, kura gludajā virsmā atspīd saule vai mēness un mesties ar visu rumpi iekšā ūdenī.
Tieši tas, laikam, pamudināja piekrist mūsu piegādātājam un paņemt izmēģināšanai airus. Visu laiku mēs sadarbojāmies karogu kātu un mastu tirdzniecībā.
Paņēmu savas pekeles un airi un devos uz mašīnu lai brauktu mājās. Gribēju airi parādīt savam kaimiņam, bijušajam airētājam. Stāvot pie luksofora, pamanīju ka uz mani skatās. Nu ja, biju ieņēmusi pozu kā tajā monumentā - sieviete ar airi. Pašai sanāca smiekli.
Mašīnā iekārtoju airi pa vidu priekšējam sēdeklim. Braucu un prātā atausa filma Ezera sonāte. Mazliet aizdomājos. Laiva, plecīgs vīrietis, blondiem matiem, laipnām acīm... Tālumā sadzirdēju auto tauru skaņas... un... te nu viņš stāvēja pie mana atvērtā auto loga. Stāvēja un skaļi bļāva, rādītājpirkstu pie saviem deniņiem grozīdams. Kas, tu stulba esi!? Ko sēžas pie stūres ka nemāk braukt!! Ko, aizmigusi esi?! Visu rindu kavē!!! Ko stāvi, sen jau zaļais!!
Man uz mirkli no skaļās bļaušanas kļuva slikti. Laikam sabijos dikti. Sāku grābstīties pa blakus sēdekli, cenšoties atrast ūdens pudeli. Grābstījos, grābstījos un beidzot satvēru. Tajā brīdī onkuliņš apklusa. Atviegloti nopūtos.
Palūkojos uz savu roku un sapratu ka esmu cieši satvērusi ne pudeli, bet airi. Un nu mēs abi skatījāmies uz to. Vīrietis izteikti mierīgā balsī teica ka, laikam, mums abiem ir bijusi grūta diena. Lai es nomierinoties un rāmi braucot tālāk. Bet uzmanoties, jo uz ielām ir gana daudz trako.
Pateicu paldies un, tiešām, uzmanīgi rullēju uz māju.
Vakarā, dzerot balderjāņu tēju, nodomāju - airī, tiešām, ir spēks .
Tā nu es visur sāku staigāt ar airi