"Čau! Vai varu tev palīdzēt? " - jautāja mans kursabiedrs, šķelmīgi smaidot un turot kāju uz pirmā pakāpiena.
Nu bet protams!!- domās skaļi saucot, bet klusi nosakot - " ja vēlies un tas tev sagādā prieku, ļoti priecāšos. "
Laikam viņš mani bija pamanījis brīdī kad iespraucos pa durvīm ar visu savu bagāžu. Patīkamāki un ērtāki jau ir tie brīži kad tas atrodas man kājstarpē un es virs tā. Bet ir brīži kad tas ir jāiespiež padusē vai jāuzmet uz pleca.
Viņš to uzlika uz pleca. Un mēs devāmies ceļā.
Kad bijām tikuši līdz piektajam stāvam un nolikuši manu riteni stūrī, apsēdāmies lai atvilktu elpu.
Sēdējām klusējot. Dažas nodevīgas sviedru lāses bija izspiedušās puisim uz pieres un deguna. Nu ja, kā nekā vasara. Silts.
" Liels paldies par palīdzēšanu! " - smaidot noteicu
" Tu jau, laikam, esi no tām sievietēm kuras visu dara pašas? " - viņš klusi jautāja.
" Laikam " - tikpat klusi atbildēju es un nodomāju... izņemot tos brīžus kad ir kāds stiprāks blakus.
Un tad pajautāju - " vai darot pati, daru nepareizi? Un kas būtu noticis ja nebūtu šodien sastapusi tevi? "
Viņš uzrāva uzacis un, pieļauju, ļoti nopriecājās ieraugot pasniedzēju atslēdzot auditoriju.
Nākamajā reizē pieripināju velo pie kāpnēm un apstājos. Nodomāju - es tak esmu trausla, maiga būtne. Nu nenesīšu es to riteni augšā. Stāvēju un gaidīju. Garām aiztipināja slaida, skaista sieviete, augstpapēžu kurpēs un glītā, piegulošā kleitā. Skaisti. Gurni ritmā šupojās... kājas labi izskatījās zamša laiviņās. Eh! Tā vien gribētos noglaudīt apaļo dupsi... ja es būtu vīrietis.
No sapņiem mani atmodināja durvju klaudziens. Ienāca tantuks ar tirgus somu rokā. Abas sasmaidījāmies. Njā... dzīve .
Laiks ritējā. Ielūkojos pulkstenī un secinaju ka lekcija jau ir sākusies. Nu ko, ir divi varianti. Vai nu es, kā trausla, maiga būtne dodos mājās, vai būdama rīcībspējīgs, adekvāts un situāciju analizētspējīgs cilvēks, ar konkrētu mērķi, uzmetu velo plecā un cilpoju augšā. Nezinu vai tas bija feminisms vai veselais saprāts kas manī ierunājās...
Kad nokļuvu augšā, puiša tur nebija. Izrādījās, ka tajā dienā mans kursabiedrs bija aizkavējies darbā un uz mācībām neieradās.
Vakarā mielojoties ar mīļotā vīrieša pagatavotajām vakariņām, domāju - vai mans vīrietis šovakar, gatavojot mums vakariņas ir zaudējis savu vīrišķību?
Vai tiešām pasaulei ir jābeidz griezties tikai tādēl, ka es esmu trausla sieviete un nevaru (nedrīkstu) iegriezt to? Jo vīrietis tajā brīdī dara vēl kādu citu svarīgu lietu un nevar paspēt to iegriezt.
Vai bērnam jāstaigā piekakātām biksēm, vakarā kad māmiņa apmeklē rokdarbu kursus un mājās ir tikai tētis un bērnu kopšana tak ir sievietes pienākums?
Vai vīrietim ir jācieš badu laikā kad viņa sieva ir aizbraukusi komandējumā, jo ēst, taču, gatavo sieviete?
Vai sievietei jāļaujas plūdiem, brīdī kad sabojājas krāns, bet vīra nav majās un santehniķis būs tikai pēc vairākam stundām. Bet ventilis ir turpat zem izlietnes. Tik jāpastiepj roka.
Vai nevar vnk būt tā, ka mūsdienu attīstītais cilvēks vajadzīgajos brīžos spēj izdarīt daudz ko, bet spēj arī izmantot savus neironus galvā un ļaut ko darīt citam? Ja tas cits ir blakus.
Nu labi, varbūt pārak sarežģīti jautājumi. Var noformulēt arī saprotamākā veidā -
Vai ir piedienīgi sievietei seksa laikā atrasties augšpusē jeb pieklājīgāk būtu gulēt apakšā, uz muguras, nekustīgi kā bluķim?
Nedarīt neko, tas, taču, ir tik sievišķīgi