Dievs un svētit, ir vardi, kurus reliģija ir izbojājusi un privatizējusi. Latviešu senumā šie vārdi nebija reliģiozi. Un šobrīd pat izmantoti tiek nevietā ar nepareizu un greizu nozīmi.
Kas ir svētīt un kas ir svētīts cilvēks? Kamdēļ vecāki deva bērniem svētību visai dzīvei?
Tā nav ūdens pelde, tas nav apšļakstīt ar ūdeni, jo tas neko nedod. Īstā svētība ir izglītība, bet tāda, kas palīdz dzīvot un par sevi pastāvēt. Tāda izglītība, kas palīdzēs, pat tad, kad skolotajs-svētītājs pats vairs nebūs.
Un kas ir dievs? Ar nekā reloģioza. Tās ar ir zināšanas, pie tam var salīdzināt ar kopīgo intelektu. Mēs neesam vieni uz šīs pasaules un domāt spējam arī kopīgi. Visvieglāk šim koprātam pieslēgties ir naktī, kad ķermeni nenodarbina nekas lieks. Tamdēļ saka, ka rīts gudrāks par vakaru. Ejot gulēt noskaņojies uz lietas risinājumu, un no rīta jau pamosties ar gatavu atbildi. Tas tad arī ir dievs. Un nekā reliģioza. Reliģija ir muļkību apkopojums nezinātājiem, kas nespēj izskaidrot dabas procesus. Latviešu dievs un svētums ir gudrībā un zināšanās. Tātad pilnīgi pretējas un nesaistītas lietas.