Kādas dienas atpakaļ, kad viens gads gatavojās nomainīt otru, daba izbēra sauju baltu pārsliņu. |Tad pametu visu, apģērbos tā silti un gāju baudīt sengaidīto mirkli. Bija tik patīkami sajust uz sejas nokrītam sniega pārsliņu, sajust kā tā izkūst un nedomāt par to drūmo nokrēslu un tumsu. Apstājos zem laternas un skatījos kā sniegpārsliņu sīkie, dzidrie kritāliņi, kā dimanti virpuļo gaisā un aizlido tālumā... tāpat kā domas dažkārt. Skatoties, gribot negribot sāc smaidīt, acis pieverot, un aizmirstas viss apkārt. Tā stāvot sajutu ka neesmu es viena. Turpat, gandrīz blakus stāvēja vīrietis un arī, atmetis galvu, aizvērtām acīm, galvu pagriezis pret debesīm... gandrīz vai sāku smieties. Saskatījāmies, tad viņš noteica - sajūtot tās sniegpārsliņas, esot sajuties kā bērnībā un viss apkārt liekoties tāds gaišs un tīrs un arī cilvēki tad liekas citādi. Bet tagad nopūšos... diez kad tas sniedziņš atkal priecēs? tad pasaule liekas tāda kā sakoptāka un cilvēki smaidīgāki...


Patīk arī lietū pastaigāties un sajust lāses pieskārienu uz vaiga un ķermeņa vai arī jūras ūdens piles traucoties ar laivu atklātajā jūrā un saules siltumu...


 Tikko izlasīju, kā Dabas māte plosās Jūrkalnē un paņēmusi pie sevis 10 m stāvā krasta... viļņi baltām galvām plosās... Manā mīļā Pāvilosta ir pavisam netālu no Jūrkalnes un vasarās gandrīz ik pārdienas aizeju vēl aiz Ulmales un tad atpakaļ. Ik gadu daba pārveido jau iemīlotās mazās pludmales un lielos akmens krāvumus. Tad zināmās vietās eju lasīt dzintarus, tik lielus kā īkšķis un koši krāsainus..sanāk pat divas plaukstas pilnas un kur nu vēl jūras laimes akmentiņus, ar diviem un pat trim caurumiem! Jūra rāda savus darbiņus.


Lasot par Jūrkalni, nodomāju, ka šogad vasarā pie jūras būs jaunas pludmales ar baltām smiltīm, jaunas akmeņu vietas kurām būs jārāpjas pāri, jauni zilo mālu strauti. Vai arī  Balto kāpu būs papostījusi māte Daba? Tā gribētos tur tagad nokļūt un paskatīties, bet jāgaida būs vasara, jo nezin kas vēl būs papostīts... kā ikkatru gadu.


Visu laiku likās ka dabas katalizmas mūs vēl neskar, bet tagad domāju, ka laikam būs kārta pienākusi arī mums... nokrēsla un tumsa, nepārtraukti lieti. Dabai stāties ir bezcerīgi... tik sevi mierinu, ka gan jau jūra atkal pasniegs savu skaistumu!