Tā nu es te sēžu ... sestdienas vakarā, pilsdrupās uz soliņa. Vakars jauks. Tikai  dibens bišku notirpis. Un nu vēl liekas, ka kāds kniebj kreisajā vaigā. Nepatīkama sajūta. Paskatos zem soliņa - neviena nav.

Ja kāds pasekotu manam domu gājienam tad nodomātu ka tantuks aptracis. Bet... ņemot vērā mūsdienu savādo pasauli, nemaz i nebrīnītos, ka kāds būtu gribējis izveidot kādu oriģinālu performanci vai flashmobu -rūķītis zem soliņa baksta sēdētājus. Tādas lietas jau tagad ir modē.
Njā, sēdēt tiešām nav ērti, bet staigāt vēl grūtāk...
Nu es saprotu, ka kamasutrā gluži kā jogā, pirms izmēģināt sarežģītas pakāpes pozas, vispirms ir jāiziet cauri iesācēja līmeņiem.
Bet gribējās jau dikti izrādīties tam onkam. No pašas Grieķijas atbraucis. Ar autostopiem. Savu dzīves sapni vēlējies piepildīt - jūrju redzēt. Un arī līgavu atrast. Tad nu es... ai, da labi! Ko nu vairs.
Vispirms nopirku viņam jaunu apģērbu. Un kurpes. Tās garajā ceļā bija ļoti nodilušas. Viņš jau gribēja to darīt pats, bet kaut kāda aizķeršanās ar bankas karti bija. Nebija kontakta. Jeb kaut kā cita nebija. Ej nu saproti tās mūsdienu tehnoloģijas.
Un pabaroju kārtīgi. Kā latvju saimniecei pieklājas. Citādi, tāds dikti vājš izskatījās. Kā nekā, ceļš tāls zem kājām bijis.
Un vai tad man žēl. Viesmīlība pirmajā vietā. Pie tam, kad aizbrauksim pie viņa, man būs viss. Gan apģērbs gan savs auto gan zvaigznes no debesīm un neko pašai darīt nevajadzēs. Nu, tā viņš teica. Un es ticēju. Ticēju, ka viņam priekš manis nekā nebūs žēl. Beigu beigās, viņš tak turīgs onka... it kā esot.
Dāsns cilvēks. Un sirsnīgs. Katru vakaru sagaidīja mani mājās no darba ar smaidu un mīļiem vārdiem. Stāvēja blakus, aplicis savas stiprās rokas ap maniem trauslajiem pleciem, kad gatavoju mums vakariņas. Kad mazgāju traukus tad maigi pieglaudās. Kad sūknēju grīdu, es gluži vai apraudājos..viņš dziļi ieskatījās manās acīs un... pacēla čības, lai man būtu ērtāk tikt klāt dīvāna apakšai.
Dzīvojām kā cimds ar roku. Līdz tam brīdim...
Nu, nenoturēju es līdzsvaru taisot špagatu stājā uz galvas. Nokritu. Uz kaķa. Tas panikā uzlēca uz palodzes un nogāza degošu sveci. No sveces liesmas aizdegās aizkari... Nu, tālāk viss kā katastrofu filmās. Bet glābēji atbrauca ātri un sekas tika likvidētas godam. Cepuri nost!
Pēc starpgadījuma es visvairāk es biju norūpējusies par savu mīļo grieķi. Ko viņš tagad, nabadziņš, viens pats dara manā miklajā, piekvēpušajā dzīvoklī, kamēr es vāļājos stacionāra sausajos, baltajos palagos. Piezvanīju kaimiņienei lai uzzinātu. Izrādījās, ka viņa bijusi tik laipna un uzņēmusi onkuliņu savā mājā, kamēr viņš viens, bez pieskatīšanas. Nu, vai nav jauka sieviete? Un, ne vien izguldījusi, bet arī pabarojusi, apāvusi un apģērbusi. Nu, ko es varu teikt... sirsnīgas un viesmīlīgas ir mūsu latvju sievas. Un viņš, savukārt, apsolījis rūpēties par manu kaimiņieni kad viņa aizbrauks uz Grieķiju. Būs pašai savs auto, greznas drānas, nevajadzēs neko pašai darīt...
Kad abas ar kaimiņieni bijām sirsnīgi izrunājušās, nolēmām mūsu jaukajam grieķim palīdzēt piepildīt sapni - redzēt jūru. Iesēdinājām viņu mašīnā, pašas iesēdāmies un aizbraucām saulrietu skatīties.
Saulīte spīdēja, gaiss jauki smaržoja un siltas vēja brāzmas glaudīja mūsu sasārtušos vaigus. Baltām putu cepurēm viļņi steidzās uz krastu. Skaisti bija. Arī viņš bija sajūsmā.
Nosēdinājām mēs mūsu grieķi uz cinīša. Lai tver skaistos mirkļus.
Bet pašas klusiem soļiem devāmies uz autostāvvietu. 
Tā nu viņš tur palika sēžot... uz cinīša. Gan jau kāda viesmīlīga sieviņa par viņu turpmāk parūpēsies tikpat sirsnīgi kā mēs līdz šim.
Vakarā abas iedzērām šampi un sajutāmies kā jautrās vindzorietes kas apmuļķojušas Falstafu. Izrādās, ka brunču mednieka stāsts ir aktuāls arī mūsdienās.
Bet, personīgi no manis, paldies Verdi un Šekspīram iespēju patīkami pavadīt sestdienas vakaru