Katru rītu pieceļos un padomāju, cik tā ir dārga dāvana - elpot, domāt, priecāties, mīlēt !
Un šodien secināju, ka Marks Aurēlijs domāja tieši tāpat. Nu, vai nav interesanta tā pasaule!? 
Un tie nav, vienkārši, vārdi. Kamēr prāts gaišs, un elpceļi kārtībā... un sirds nav nocietinājusies vai infarkta skarta. Un galvenais, ka nav zudusi spēja priecāties. 
Un daudzreiz tas nemaz nav saistīts ar cilvēka labo gribu. Neviens jau nevēlās, lai viņu skartu vecuma demence. Vai nogāž gar zemi kāds aizsprostots asinsvads. Tā vienkārši gadās.
Un, nezinu, kam tieši teikt PALDIES par šo dāvanu, bet es katru rītu to saku. Vienkārši saku. Kādam. Gan jau tas, kuram tas jādzird, sadzirdēs.   

P.S. Nu nevaru es saprast, mož mēs ar Marku kaut kur esam tikušies?