Saulainā sestdienā nolēmu doties pastaigā pa rudens zeltā saposušos pilsētu. Objektīvam ceļā „gadījās” arī smuka āra kafejnīca. Kamēr tur grozījos, bildējot arī lapu paklāju un vientuļas lapas, no kafē iznāca meitene un uzrunāja mani –Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs fotografējat?- Tāds jautājums mani tā teikt, apstulbināja. Atbildēju – Nu…kāpēc tad vispār cilvēki fotografē…?- --Domāju, varbūt esat kāda žurnāliste…- viņa teica. –Nē, - atbildēju, -tikai savam albumam- Turpinot pastaigu pa pilsētu, mani tā mocīja ziņkārība, kāpēc tika uzdots tāds jautājums, ka gribēju jau doties atpakaļ, pasūtīt kafiju un to pavaicāt. Bet neiznāca pa ceļam un tomēr neaizgāju. Bet jautājums palika – kāpēc vispār tā jāvaicā ar tūristiem bagātā pilsētā, kuri fotografē visu, ko vien redz. Un ja nu es būtu tūriste? Un ja nu žurnāliste? Un ja nu foto maniaks kaut kāds? Kāda atšķirība? Vai varbūt tas bija tāds eksistenciāls jautājums un sekotu – kāpēc jūs ēdat, kāpēc guļat, kāda ir dzīves jēga?