Portālā ieraudzīju kādu diskusiju un aizdomājos. Aizdomājos par katra cerībām un vēlmēm. Kā iegūt iespēju tikties ar kādu? Kādas izredzes ir katram iegūt otra simpātijas tik daudz, lai viņš vēlētos iet uz tikšanos? Vai pareizāk būtu slēpties līdz brīdim kad satiekās randiņā?
"Priekš kam tev mana bilde", "Tiksimies un tad redzēsi", " Mēs visi esam no Ādama un Ievas"...
Tādu tekstu vēstulē ir gana, brīžos kad vaicāju - vai parādīsi man savu foto?
Uzplaiksīja atmiņā kāda situācija iz manas dzīves. Kāds sens gadījums, bet kuru atceros joprojām.
Uzrunāja mani pajauns puisis. Es, kā jau zem dzīves nastas sagumis tantuks skaidri un gaiši atbildēju, ka varam jau parunāt, bet, lai es savu pakaļu paceltu no mīkstajiem spilveniem, ir vajadzīgs kāds ļoooti spēcīgs motivators.
Puisis piedāvajās par tādu būt, aprakstīdams cik feins un pievilcīgs viņš ir. Savukārt es, pavaicāju, vai nav foto, lai novienkāršojot situāciju, varētu šo faktu apstiprināt, neatraujoties no ķeblīša. Viņš rakstīja, ka labāk jau aplūkot viņu dzīvajā - aci pret aci.
Uz manu atbildi, ka man nav laika skraidīt pa randiņiem, lai lūkotos uz vīriešiem, jo man ir jārūpējas par manas mājsaimniecības uzplaukumu, vinš noreaģēja diezgan šerpi. Sāka bubināt, ka es noteikti esmu no tām sievietēm, kuras daudz runā, bet kad jādara, tad neko... Un, ja jau nepatiksim viens otram, tad taču varēs apgriezties uz iet katrs uz savu pusi, teica viņš.
Vispār, es esmu diezgan mierīga un līdzsvarota. Glupības nedaru. Un māku arī pieklājīgi atteikt. Bet, šāds idiotisks piedāvājums man lika sarosīties. Tāds kā principa jautājums.
Tad nu es mudīgi izskaitļoju laiku un vietu, kas ietilpst manā maršrutā uz mājām, kur man ļoti noderēja zināšanas, kas iegūtas matemātikas novirziena skolā. Tā kā ziemā eju kājām un vēl plānā bija veikals, randiņš ar puisi iederējās maršruta lapā tieši pirms veikala apmeklējuma.
Sarunāju nākamajā dienā, konkrētā laikā, konkrētā vietā. Pateicu savu jakas, bikšu un cepures bumbuļa krāsu, kā arī apavu izmēru. Lai, pasarg Die`s, puikiņš nepiesienas svešām tantām.
Puisis piekrita. Tad nu nākamajā dienā, pa ceļam uz mājām, tieši norunātajā laikā biju pie žoga ar uzrakstu "auto - moto".
Jā, puisis stāvēja kā briedis.
Nu, es neiedziļināšos izskata detaļās, kuras dabā ļoti atšķīrās no apraksta vēstulē. Un vecumā, kurš lika man apšaubīt vēstulēs rakstīto. Bet...
Es piegāju klāt. Sasveicinājamies, sarokojāmies. Viņš pateica kā sauc viņu, es, kā mani godāt un ... un tad es pateicu - labi, paskatījusies esmu, visu labu. Pagriezos un gāju tālāk uz veikalu.
Man jau liekas, ka stulbi. Man ta nekas, es dzīvē neko nebiju zaudējusi. Vien guvusi jaunu pieredzi. Bet viņš...
Nezinu, kā jutās viņš. Bet es visu izdarīju kā pats puisis rakstīja - piegāju, paskatījos, nepatika, apgriezos un aizgāju. Uz ko viņš cerēja tur stāvot- nezinu.
Vai es pati tā būtu iedomājusies darīt? Noteikti nē. Kaut vai būtu puikiņam tēju izmaksājusi. Varbūt bija tālu braucis, bet ārā -25*. Bet pieslēdzās vēlme būt nejaukai.
Pieļauju, ka puisis baidījās, ka ieraugot foto es atteikšos kaut kur iet. Un, pareizi domāja.
Bet, cik daudz laika un pārdzīvojumu viņs būtu sev ietaupījis atsūtot man bildi.
Vnk nospiežot pogu - pievienot. Tikai pakustinot vienu pirkstiņu.
Tas, taču, ir tik vienkārši - nospiest pogu "pievienot" .