Pār Tavu roku mana plauksta slīd, tās
pleciem pāri, aizskar kaklu...
un maigās krūtis tā kā pumpurs briest
un skaistums šis var darīt aklu...
Tev lūpas reizē čukst un reizē klusē,
jau mana roka liegi aizslīd otrā pusē,
pie vaiga pieglaužos un maigās lūpas veru,
un skūpstā Tavas kaisles dziru dzeru!
Ar skūpstiem maigiem pārklāju es Tavu seju,
ar lūpām baudu to, kā labu dzeju,
tad zemāk vēl, gar kakla kreiso pusi,
līdz sirsniņai, kas krūtīs pukst vēl klusi...
Bet tad jau satikušās lūpas ir ar rokām
un pakļauj Tavas krūtis baudas mokām:
pēc viļņa vilnis - lūpas... plaukstas... lūpas...
tik maigas tās... un nesātīgas tā kā žūpas,
līdz krūšu galos uzplaukst zieds
un manu galvu piespiežot Tu ieklausīties lūdz,
cik nevaldāma sirds Tev krūtīs sitas:
vēl, vēl!... vēl, vēl!... un tā bez mitas...
Un atkal plaukstas slīd arvien uz priekšu -
tās zin, ka Tavai kaislei apstāties es liegšu:
pār pakalniem un ielejām tās glāstot slīd
un Tavam augumam par maigumu tās stāsta.
Tad pagrieziens un manas lūpas pēta,
kur paslēpusies vēl ir kāda erogēna rēta:
vai jaukā bedrītē tā atrodas uz kakla,
varbūt zem lāpstiņām to nejūt plauksta akla?
Tā pirksti slīd un viņiem lūpas līdzi steidzas
līdz kairā mugura ar dibentiņu beidzas...
Cik daiļu Dievs Tev dāvājis šo daļu -
laiks baudīt to un ļauju rokām vaļu!
Bet Tava kaisle nevaldāma kļūst
un asinīs jau karsta straume plūst:
Tavs augums izliecas un pretīm ceļas,
jau kaut kur zudis viss, kas atlicis no veļas,
jau Tavas rokas Tavai sirdij dusmās sūdzas
un manām palīgā tās doties lūdzas!
Kāds Tavos gurnos šarms un spēks!
Tos nemīlēt vislielākais ir grēks!
Un Tavai kaislei nav ne sākuma ne gala...
es redzu ezeru un tajā sārta sala:
paisumā pret viņu jūtu viļņi triecas,
bet kā pret sauli tā uz augšu tiecas!
Un tajā skatoties es jūtu Tavu sirdi pukstam -
man liekas, dzirdu viņu čukstam:
- Nāc! Pieskaries!... Es dāvāšu Tev dziesmu!
Nāc! Baudi manu karsto kaisles liesmu!
Bet nē!... Vēl turu sevi rokās,
kaut arī mana daba sauc un mokās!
Vēl ceļš nav galā!... Vēl kādā malā
pēc manām rokām klusi, klusi sauc!
Un tās jau turpu mīļi glāstot trauc...
Pie bedrītēm, kas Tavos ceļos gaidot smaida...
Pie potītēm, kas savu tiesu gaida...
Pie Taviem kāju pirkstiņiem,
kas maigu skūpstu tīko -
kā nesniegt tiem šo laimi sīko?
Un tad jau atpakaļ!... Kur pali pludo!
Kur lūpas atkal slīd pār Tavu ādu gludo -
pār liegiem pakalniem un mitrām lejām,
pār Tavu dievību ar daudzām sejām,
līdz pazūd viss un kaut kur grimst,
līdz saprāts klusē, mīla dzimst!
Un stundas mums kā īsi mirkļi šķiet,
jau garām nakts un saule savu ceļu iet,
jau simtiem reižu lūpas vienas otru meklē,
lai veldzētos šai karstā kaisles peklē...
Līdz nogurums mūs miegā skauj
un nedaudz dzesēt šo kaisli ļauj...
Es pamostos... Tev smaržo mati!
Un kaut gan guli Tu vēl pati,
jau krūtis briest un steidzas sirds
un gurnos jaunas rasas lāses mirdz...