Šī brīnišķīgā sajūta, kad naktī atrodies lielpilsētas centrā! Apkārt rosība, gaišs kā dienā... Nē, es negribu to pazaudēt lauku klusumā, tajā biedējošajā tukšumā. Kur apkārt tikai koki un krūmi... un zaķi.
Kur veikalus ver ciet labākajā gadījumā astoņos vakarā un brīvdienās tur neviens nestrādā.
Gribu lai apkārt būtu daudz gaismas, kino, lielveikali un klubiņi.
Nu, tas nekas, ka neapmeklēju ne kino ne klubiņus... bet šī sajūta! Sajūta, ka es varu to darīt jebkurā brīdī kad sagribas!
Un uz veikalu doties pēc desmitiem vakarā. Un apčamdīt bērnu zeķītes un stikla karafes. Kur es nevienam neesmu vajadzīga un neinteresēju. Kur varu slaistīties un grābstīties cik man tīk! Kur kaimiņienēm nerodas jautājumi un viņas nesačukstas ar pārdevēju par to, ka mani, pusmūža tantuku, ir ieinteresējušas tās bērnu zeķes. Jo - viņai tak tas dēls nava tik liels lai rastos mazbērni! Vai tiešām viņai pašai? Eu! Tad jau, laikam, vainīgais būs tas Pēteris, kurš te brīvdienās pie viņas piestaigā. Jeb, mož, Juris? Nu, tas kas viņai tās trubas tīrīja un blīves mainīja. Vai tiešām mainīja?! Varbūt viņi ar kaut ko citu darīja? Vai, vai, vai!! Jāpaprasa būs ciema Anniņai, viņa jau mēdz noiet līdz viņai, gan jau kaut ko zinās..
Un mans stūris! Dzimtais stūris, kur uz katra no tiem atrodas viskautkas. Kur smaržo picas, un fri kartupeļi, kur no rīta zvana baznīcas zvani. Kur var sajust kafijas smaržu un vērot kā cilvēki sēž uz kafejnīcas terases un bauda dzērienus. Vai netālajā Statoilā sapulcējušies jaunieši rada vakara kņadu.
Kā man nepatīk klusums un miers katru dienu! Un ārpilsēta ar savu žilbinošo zaļumu un šausmīgi svaigo gaisu! Ja kas, par gaisu runājot...
Vecajos laikos, kad vēl darba kolektīvi ar autobusiem brauca ekskursijās, bija gadījums. Reiz kādam onkam sagriezās galviņa un gar zemi bija. Par daudz to svaigo lauku gaisu saelpojies bija. Visi panikā. Labi ka šoferītim ienāca prātā doma iedarbināt busu. Tad nu pienesa onkuliņu pie izpūtēja, lai atžirgst.
Bet manam papiņam pavisam švaki gāja laikā, kad bija aizbraucis uz laukiem radus apciemot.
Viņš no tā klusuma gluži vai kurls kļuva. Ausis neturēja. Naktī gulēt nevarēja, bet dienā staigāja kā Dieva nepieņemts. Radiem žēl cilvēka, bet nezināja kā palidzēt.
Labi, ka, kā reiz, vasaras brīvlaiku pavadīt bija atbraucis kaimiņu puika. Viņam bija no tēva mantots mopēds. Tad nu radiņi manu papiņu uzsēdināja uz mopēda, piesēja pie kaimiņpuikas, lai nenokrīt, un tas pāris stundas pabraukāja pa rajonu, lai papiņš varētu kaut drusku pasnaust.
Tā kā, pilsētniekiem tie lauki nemaz i labumā neiet. Labāk uzturēties pazīstamā vidē. Bez zvēriem un kukaiņiem.
Gluži kā tai dziesmā dzied - tuvāk tēva mājām, tuvāk pestītājam
Jeb tā bija lielveikala reklāma? Neatceros vairs