vaileta
Naktstauriņa lidojums...
Ārā šķiet ir bezgalīga tumsa, bet tā ir mana sabiedrotā.Šoreiz skaidri zinu, kurp vēlos doties, un viss mans ķermenis un prāts ir alku pilns.Pietuvojos loga rūtij un uz mirkli piekļaujos vēsajam stiklam.Logs ir pavērts un iekšā dīvaini plandās gaismas atspulgs, uz kuru apzināti traucos... Oranža svece plīvodama deg uz galda, fonā liegi skan nakts melodijas.
Tu esi tur, aizmidzis gultā, sega ir noslīdējusi no Tava spēcīgā, kailā un vīrišķā auguma.Tu guli uz muguras, rokas pamestas virs galvas, kājas viegli ieplestas un tas skatam paver Tevi pilnībā.Pakrūtē strauji iesitas kaisles vilnis un iekāre sāk piepildīt visu ķermeni.Gribu tevi... gribu tik ļoti, ka deniņos sāk pulsēt asinis un mute paliek sausa. Pāris lokus apmetu ap sveci, bet zinu-tur bīstami tuvoties.Beidzot saņemos un liegi nolaižos uz Tava vaiga, tik ļoti man gribas tam pieskarties.Tava virslūpa ir nedaudz nosvīdusi, un sajūtu pazīstamo, juteklisko smaržu. Viegli ar spārnu pieskaros Tavām lūpām, tas ir maigs, bet reizē kvēls skūpsts. Baidos Tevi pamodināt, bet ir jau par vēlu.No Tavām krūtīm izlaužas viegla nopūta un acis nesapratnē skatās pustumsā...
Žigli aiztraucos pie pretējās sienas, pieploku tai, sirds viegli trīs un ļoti ir jāsaņemas, lai Tev netuvotos. Tu lēnām piecelies no gultas un izskaties nedaudz apjucis.Iekārē skatos uz Tavu vīrišķīgo augumu, tik tuvu, tik pazīstamu- ak, kā man tā pietrūkst!Tu sameklē cigareti, šķiltavas un paver balkona durvis.Svece tiek nopūsta un palieku tumsā.Uz balkona uzgailē uguntiņa un man ir jādodās ārā-gribu būt pie Tevis.Tumšs... nevaru saskatīt Tavas acis un neapzinīgi metos uz gailošo liesmu Tavās rokās. Dedzinošas, neizturamas sāpes iziet caur visu augumu un krītu nenormālā ātrumā biedējošā tukšumā... ak, Dievs!
Nesapratnē atveru acis... guļu gultā nosvīdusi un sirds draud izlekt pa muti.
Paldies Dievam, tas ir bijis tikai sapnis.Aiz loga ir pelēks, apmācies rīts.Mans skatiens sastingst pie loga rūts- tur klusi, spārnus sakļāvis tup naktstauriņš.Drebošiem pirkstiem satveru viņa spārnus, viens spārns izskatās nedaudz sakropļots, kā apdedzis.Sirdī dīvaini iesmeldz... Uzlieku tauriņu uz plaukstas, paveru logu un viegli uzpūšu savu silto elpu, - lido, mans mīļais, tikai vairs neapdedzinies...
Tu esi tur, aizmidzis gultā, sega ir noslīdējusi no Tava spēcīgā, kailā un vīrišķā auguma.Tu guli uz muguras, rokas pamestas virs galvas, kājas viegli ieplestas un tas skatam paver Tevi pilnībā.Pakrūtē strauji iesitas kaisles vilnis un iekāre sāk piepildīt visu ķermeni.Gribu tevi... gribu tik ļoti, ka deniņos sāk pulsēt asinis un mute paliek sausa. Pāris lokus apmetu ap sveci, bet zinu-tur bīstami tuvoties.Beidzot saņemos un liegi nolaižos uz Tava vaiga, tik ļoti man gribas tam pieskarties.Tava virslūpa ir nedaudz nosvīdusi, un sajūtu pazīstamo, juteklisko smaržu. Viegli ar spārnu pieskaros Tavām lūpām, tas ir maigs, bet reizē kvēls skūpsts. Baidos Tevi pamodināt, bet ir jau par vēlu.No Tavām krūtīm izlaužas viegla nopūta un acis nesapratnē skatās pustumsā...
Žigli aiztraucos pie pretējās sienas, pieploku tai, sirds viegli trīs un ļoti ir jāsaņemas, lai Tev netuvotos. Tu lēnām piecelies no gultas un izskaties nedaudz apjucis.Iekārē skatos uz Tavu vīrišķīgo augumu, tik tuvu, tik pazīstamu- ak, kā man tā pietrūkst!Tu sameklē cigareti, šķiltavas un paver balkona durvis.Svece tiek nopūsta un palieku tumsā.Uz balkona uzgailē uguntiņa un man ir jādodās ārā-gribu būt pie Tevis.Tumšs... nevaru saskatīt Tavas acis un neapzinīgi metos uz gailošo liesmu Tavās rokās. Dedzinošas, neizturamas sāpes iziet caur visu augumu un krītu nenormālā ātrumā biedējošā tukšumā... ak, Dievs!
Nesapratnē atveru acis... guļu gultā nosvīdusi un sirds draud izlekt pa muti.
Paldies Dievam, tas ir bijis tikai sapnis.Aiz loga ir pelēks, apmācies rīts.Mans skatiens sastingst pie loga rūts- tur klusi, spārnus sakļāvis tup naktstauriņš.Drebošiem pirkstiem satveru viņa spārnus, viens spārns izskatās nedaudz sakropļots, kā apdedzis.Sirdī dīvaini iesmeldz... Uzlieku tauriņu uz plaukstas, paveru logu un viegli uzpūšu savu silto elpu, - lido, mans mīļais, tikai vairs neapdedzinies...
Publicado por: vaileta
Publicado: 07/07/2016 22:47
Visto: 2629 veces
Comentarios: 0
Publicado: 07/07/2016 22:47
Visto: 2629 veces
Comentarios: 0
A 5 personas les gusta este blog
En este momento, solo utilizamos cookies técnicas para garantizar el correcto funcionamiento del sitio web. Más información
© Tauta.lv 2024
Contactar |Publicidad |Aviso legal y términos de uso |Privacidad |Descarga nuestra app