Lasot par lielo šķirto laulību skaitu; par pāriem, kam jau ir vairāki kopīgi bērni, taču viņi neprecas; par to, ka tik daudzus bērnus audzina tikai viens no vecākiem utt. nāk prātā doma - varbūt pasaule mainās? Varbūt tagad, kad komunikācija notiek tik ātri - ar internetu, īsziņām, jāmainās arī cilvēku attiecībām. Un tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši notiks. Varbūt tas ir jauns attīstības (vai varbūt – regresa) līmenis?
Te iederēsies kāda psihoterapeita teiktas „Ievā”. Ansis Jurģis Stabingis saka tā (un tas arī varētu būt izskaidrojums):
„Laulības ideja, manuprāt, ir neveselīga, slima. Tā nav dabiska, tā balstās uz pārprastiem ideāliem, un cilvēki nav tik prasmīgi, lai tos ievērotu. Viņi mēģina sev uzlikt latiņu, kuru nespēj pārlēkt.
Ko tad tādu nepiepildāmu laulība pieprasa? Kaut vai to, ka tu esi spiests visur un vienmēr būt kopā tikai un vienīgi ar vienu cilvēku un tikai to vienu izvēlēties sarunām, darbam, seksam, brīvā laika pavadīšanai, problēmu risināšanai. Tikai to vienu un nevienu citu.
Bet mūsdienām raksturīgs tas, ka komunikācija ir daudz, daudz plašāka. Internets ir labākais pierādījums tam, ka mūsdienās cilvēki dažādos līmeņos saistīti daudz vairāk, nekā to vispār atļauj laulība. Laikā, kad visi komunicē ar visiem pateikt, ka tagad man būs viena ļoti ekskluzīva komunikācija tikai ar šo vienu cilvēku…Tas otrs vienkārši nav spējīgs dot man to visu, kas man vajadzīgs, un arī es neesmu spējīgs to dot viņam.
Bet man nav arī skaidra un saprātīga modeļa, ko likt pašreizējā vietā. Vienīgais, kas var līdzēt, - apzināties, ka dzīvoju sistēmā, kur valda šāda greiza kārtība.
Mēs mēģinām dzīvot pēc ideāliem, kurus neesam spējīgi īstenot.”
It kā viss loģiski, bet kaut kāda tāda dīvaina sajūta…pat nevaru formulēt…nu, ka tas drīzāk būtu regress cilvēku attiecībās, ne progress. Jo vai tad nav dabiski gribēties sev blakus kādu vairāk tā kā savējo cilvēku, uz kuru paļauties, ne tādu pasaules pilsoni, kurš te ir blakus, te nav, jo atradis ko jaukāku un interesantāku.
Protams, te ir vēl viens aspekts – ja cilvēks ilgāk padzīvo viens, viņš pierod pie savas kārtības un nemaz tik ļoti negrib to otru sev tuvu blakus, nu tikai tā – kad sagribas nebūt vienam svētkos vai izklaidēs.