Jūs atzīstu Un jūsu pusē esmu: Jūs – glumie sadisti Ar viļņojošām astēm, Kas izteic katru Untumainu dvesmu,
Un vienlīdz spilvenos, Kā arī mēslu kastēs Jūs gulšņājat kā svētlaimīgi gari, Ko neuztrauc ne karš, ne politika. Ar Ķīnas dziesmām sveicat pavasari Un cērtat pretiniekam Zibenspliķi.
Pār visu zemi Jūsu ciltis valda (Kaut reizēm neļauj apgulties uz galda). Jums pielūdzējas gādā „Kitekacu”, Un vecenītes frikadeli kapā, Ar baltu pienu pielej bļodas aci, Kaut arī pašām reizēm klājas knapāk.
Jūs – cilvēkiem kā sapnis neatminams, Šķiet jūsu gaitas dīvainas Pat Dievam. Kā indiāņi – lielu daļu zināt No Vispasaules Noslēpuma Lielā.
Gan galma palagos, Gan lauku salmos Kā laiski prinči Acis miedzat lēni Un atkal snaužat vientulības kalnos...
Vien cilvēki kā trakulīgi zēni Bez jēgas traucē jūsu majestātes, Kaut daža pele zaudēja vai prātu Un daža žurka Izmisumā skrēja, Kad pagrabstāvā, graužot akurāti, Tā jūsu mieru projām aizbiedēja.
Jūs – suņu aprieti Un putnu nesaprasti, Jums dzejas, romānus un skatu kartes velta. Slīd garām pasaule – Kā cēla kaķa aste, Kam nevajag ne sudraba, ne zelta. /autors nez