Kāda dzejnieka namā, notika reiz karnevāls... viesiem tika pavēlēts tik bez maskām ierasties...
Bet tā kā tie nāca maskās..tra la la...
... Dzejnieks stāvēja durvīs, rāva viesiem maskas nost...
Vecajām platēm piemīt savāds šarms. Sēdi un skaties... skaties kā adatiņa skrien pa celiņu... viens aplis, otrs aplis un vēl viens.
Labs laiks pārdomām. Klausies dziesmas vārdos un domā. Dziesmā jau bieži vien ir kā dzīvē. Gluži kā "Dzejnieka karnevālā".
Kad tā padomā... tiešām, arī dzīvē mēdz būt tā, ka viens cilvēks nolemj, ka tagad būs sekojoša kārtība - visi tiks atmaskoti. Nava ko te ākstīties un izlikties. Ko domā tie citi? A kāda starpība! Tas tam cilvēkam galīgi neinteresē. Galvenais, ka viņam tagad būs vara pār tiem pārējiem. Tas nekas, ka tie pārējie laipni aicina viņu apdomāties un izturēties toleranti pret citiem.
Un ko viņš atbild? FIGA jums! Būs tā kā es gribu!
Nu var jau pārbaudīt citu cilvēku pacietību. Bet cik ilgi?
... Viesi, atmaskotie, metās virsū dzejniekam...
Vai viņš to paredzēja? Laikam jau ka ne. Citādi nebūtu tik pārsteigts. Pārsteigts, ka TIE TUR, kaut ko tādu var atļauties.
Dzejnieks... . kā nogrēkojies bērns, lūdza - masku atdodiet... bet par vēlu bija jau...
Kas tad viņam vairs ko dos.
Un tā, izrādījās, ka dzejnieks ir tāds pats cilvēks kā visi citi viesi. Tik pat viegli ievainojams.
Vai tā bija mācība viņam? Nezinu. Dziesma beidzās. Visas dziesmas reiz beidzas.
Diez, kā tas parasti beidzas dzīvē?