... ir tikai nedaudz soļu. Dīvaini? Bet, tiešām.
Mani gluži vai ir apbūrusi šī dažu vīriešu īpašība, visu ievirzīt sev izdevīgās sliedēs. Vai tas ir mazvērtības komplekss... vai pašaizsardzība... lepnums vai muļķība? Nemaz i nezinu, kas tieši.
Cik šarmanti izklausās - Sveika jaukā! Tev burvīgs smaids!
Un tu centies būt pieklājīga, atbildot centīgajiem puišiem. Un uzturēt sarunu... visi taču cilvēki vien esam. Ar savām klusajām vēlmēm un fantāzijām. Ar vēlmi parunāt... dažreiz vnk parunāt..
Un sarunas laikā vari uzzināt par savu pievilcību un interesantumu, kas, tiesa, nedaudz raisa smīnu, bet lai, izklausās taču tik jauki.
Un šī spārnotā frāze - Vai tad vecumam ir nozīme?
Runāt var ilgi un par daudz ko. Bet tad kādā brīdī tiek uzdots TAS, īstais, jautājums. Kurš visu laiku tepat gaisā kaut kur virmojis. Un tad... un tad jau viss atkarīgs tikai un vienīgi no tavas atbildes.
Savādi, ka tikai pusstundas laikā iekārojama sieviete kļūst par vecu, neinteresantu tantīti ar lieko svaru.
Ar kuru jau neviens normāls vīrietis neko negribētu kopīgu.
Kā tas izdarāms? Atslēgas vārds ir NĒ! Un tad... un tad tu vnk kļūsti melna un maziņa.
Vai tas aizvaino? Nu, ne gluži, bet mazliet skumdina gan. Bet, vai tādēļ domāt, ka visi vīrieši ir tādi? Nu nē, tas vnk liek kārtējo reizi pārliecināties, cik ļoti tev dzīvē ir noveicies, ka tev apkārt ir tie foršie vīrieši. Vīrieši, kuri tevi samīle ne jau vecuma vai figūras dēļ. Bet to sajūtu dēļ, kuras var radīt viens otram, kopā esot.
Un kurš gan cits, ja ne vīrieši padarīs sieviešu dzīvi krāsaināku
Ak, šie šarmantie vīrieši! No domām vien galviņa sagriežas!