Iniciar sesión
Publicidad
murminators

Tas sniedz sajūtas, kādas nesniedz nekas cits.

Stāsta, ka cilvēki varot stundām skatīties liesmās. Jā, tā ir, nezinu, kā to aprakstīt. Sajūtas ... Paņem un nelaiž vairs vaļā. Bet ne par tām sajūtām šeit ir runa, ne par to avotu, kas tās rada.
Nezinu, kā citiem, bet man līdzīgi (tikai sajūtas, protams, - citas, bet arī - ļoti spēcīgas) ir, skatoties citā ... Neparedzamā, nekontrolējamā, arī - lietā, no kuras cilvēkiem mēdz būt bail un pat ļoti bail. Nav bail, bet ir tieši tāpat kā ar uguni - izjūtas nebijušas un īpatnējas, bet grūti tikt prom.

No otras puses, vai tiešām tikai šajos laikos cilvēki dara grūti saprotamas lietas, par kurām cilvēki ar vājākiem nerviem, saķers galvu. Interesanti, kādi ir bijuši tie cilvēki, kuri ir TO darījuši klātienē, kuri ir sēdējuši tur, kadrā, kuri ir to visu kārtojuši. Kā jūtas tas bērns, kuram jāstāv blakus? Kā jūtas tā māte un tas tēvs? Un vispār, kurš no redzamajiem vispār kaut ko jūt, bet kurš nejūt neko? Es, protams, nerunāju par jokiem un pats nejokoju.

Tas laikam saucas "fascinē". Uguns un ... nāve. Runa ir par Post mortem ...

Publicado por: murminators
Publicado: 03/03/2015 19:13
Visto: 2072 veces
Comentarios: 8
A 1 personas les gusta este blog
Comentarios (8)
sau-liiii-te | 04/03/2015 23:24
kapeņu stāstiņi, un kādu izrādās tas vēl fascinē līdzīgi kā skatīšanās liesmā
babulis | 04/03/2015 10:33
Bailes un neziņa nezināmā priekšā- vai tas ir mirstošs cilvēks, vai dabas stihija, vai kas cits- tas ir process, kas izmet asinīs adrenalīnu... un cilvis sajūtas dzīvāks par dzīvu.. Sajūta ir tīri patīkama..lai cik stipras būtu tās bailes- atrauties no kaut kā vērošanas, vai darīšanas- ir grūti.
lizettte | 04/03/2015 09:19
bildēt miršos kā dzīvus un kopā r dzīvajiem bija kuratur gs kurutur tautu tradīcija.domāju, katrā gs ir savas tradīcijas, uz kurām emocionāli necenšas ieciklēties.piemēram, diez vai mēs, 21.gs ļauži, lai cik cietsirdīgi būdami, mierīgu prātu noskatītos publiskā sadedzināšanā uz sārta vai giljotinēšanā... savi laiki ar saviem tikumiem.un nevajag rīkot" nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu".
staburags | 04/03/2015 11:15
blonda... bet man liekas ļoti patiesi pateici...
labsa | 04/03/2015 08:23
ak, dievs, kas jums par tēmu. kāpēc tāda uzpeldēja? kam nepieciešamas tādas bildes?
beata | 03/03/2015 22:26
Pie mums jau arī tā darīja. Bērēs. Bet tās tomēr ir bildes ar negatīvu enerģiju.
murminators | 03/03/2015 22:32
Bildēja, sēžot tuvinieku vidū ar atvērtām acīm? Vai, kā vēl mēdza darīt, - uz aizvērtiem plakstiņiem uzzīmēja atvērtas acis? Tie mirušie bieži vien tais bildēs stāv, un, tikai zem viņu kājām paskatoties, var redzēt, ka tura augumu speciāls statīvs.
beata | 04/03/2015 11:39
Nē, bildēja, kā aigājējs guļ zārkā. No visādiem rakursiem. Tradīcijas ir tradīcijas. Daudz kas mainās, bet kas ir bijis, tas ir bijis. Bet dzīvojam tālāk.
murminators | 03/03/2015 22:25
... pie tam mirušais bieži tika uzņemts, it kā dzīvs esam. Patiesībā es pa lielākai daļai par šo variantu runāju, jo bieži vien uzņēmumi ir vēl kārtīgi jāpēta, lai saprastu, kurš tur ir dzīvs un kurš ...
murminators | 03/03/2015 22:17
Staburag, aptuveni no 1837. gada līdz 1901. gadam Eiropā un Asv bija normāla prakse, kad, fotouzņemumiem esot ļoti dārgiem, piemiņa par tuvinieku tika iemūžināta tikai pēdējā brīdī - īsi pēc viņa nāves. Tas saucas "Post mortem fotouzņēmumi"... Internetā ir. Un tas, augstāk, ir ne vairāk tas, ko es jūtu un ko par to domāju.
-74292 | 03/03/2015 22:27
Katrā laikā savas īpatnības..nu varbūt tad tas tika normāli uztverts, kas zin..bet nu tāda mistika sajūta ir
staburags | 03/03/2015 22:35
nē, tas laikam nav domats man... kaut kāds divains modernisma apvienojums ar prakticismu... nezinu kā to nosaukt. Kaut kāds buržuāziskas revolūcijas fantāzijas auglis un fantāzijas nodoklis...
staburags | 03/03/2015 22:04
Atklāti sakot es neuztveru kaut cik doma...
En este momento, solo utilizamos cookies técnicas para garantizar el correcto funcionamiento del sitio web. Más información