meisija2005
Pērles no runāšanas miegā :)
- Māte domā, ka tēvs pamodies un jautā, cik pulkstenis, uz ko tēvs pārliecināti atbild: "Piecpadsmit pāri galvai".
- Māsa daudz un bieži pa miegam runāja, arī uz jautājumiem atbildēja (tikai nesakarīgi gan). Pēkšņi viņa pieslejas sēdus, skatās uz mani niknām acīm un saka: "Stulbi gan, ka tu neesi vārna". Mēģināju noskaidrot, kāpēc gan tā, bet māsa kļuva vēl dusmīgāka, briesmīgā sašutumā nošņācās, lai es ejot galīgi un likās uz otriem sāniem.
- Nakts vidū vīrs pielēca sēdus un sāka taustīties pa gultu. Es prasu, ko meklē, viņš saka, ka bērnu, es prasu – kādu bērnu, viņš – otro (tad mums nebija pat pirmā). Kad sāku izprašņāt, sāka dusmoties, ko es piesienoties. No rīta neko neatcerējās.
- Vīrs nakts vidū modinājis, traki kratot un raustot, lai ar fatālas nolemtības pieskaņu pateiktu: "Mēs esam no vienas filmas".
Pār viņu pārkāpa kaķene un viņš to komentēja šādi: "Kā man riebjas, ka tas VĀCKIS bļurrbļurrr... (tālāko nevar saprast)". Jautāju: „Kas tur tev ir?" „Nu, bet VĀCKIS stiepjas pāri!" Nesaprotu, kur viņam kaķene pēkšņi Vāckis, bet divas reizes atkārtoja un kad no maniem smiekliem beidzot pamodās, tad pats smējās līdz vēdersāpēm par savu Vācki, jo nemācēja izskaidrot, kāpēc kaķene, kam vārds ne tuvu nav līdzīgs Vāckim kļūst par TAS VĀCKIS.
- Pamodos, jo vīrs rāpjas no gultas ārā. Izkāpj un stāv pie loga. Prasu viņam: „Kur tu iesi?” Šis: „Nekur neiešu, tepat stāvēšu. Es esmu VARONIS”.
- Mamma guļ, es ienācu istabā kaut kam pakaļ un šī man prasa, vai krāsns jau kuras. Mums nekad krāsns nav bijusi.
- Bērnībā pieceļos, paņemu segu, un dodos ārā no dzīvokļa, labi tikai, ka pa miegam nemācēju atslēgu atgriezt. Kāds no pieaugušajiem pamodās un prasa, kur es iešot. Es atbildu: "Viņi mani jau gaida!"
-Pamodies un prasa, lai iedodu cimdus. Priekš kam cimdi? Bulciņas jāvelkot ārā no krāsns.
Pārvietošanās un darbības pa miegam, ko vairumā gadījumu neatceras
- Naktī pamostas, paņem savu segu, kārtīgi saloka un noliek plauktā. No rīta pamostas zilzaļi pārsalis un nesaprot, kāda velna pēc, šim segas nav.
-Mēdzu gulēt ar zeķītēm kājās, tad nu nereti pamostos ar salstošām kājām, bet zeķītes kārtīgi salocītas un novietotas istabas vidū.
- Nakts vidū pieceļos, pieeju pie skapja, izņemu tukšu drēbju pakaramo, aiznesu pie mammas gultas un saku, ka es nezinu, kur šito nolikt. Mamma pārbijusies savāc un pasaka, ka viņa nolikšot. Tad es apmierināta atkal aizeju gulēt.
-Māsas vīrs vienu rītu nekādi nevarēja atrast savas bikses. Izmeklē visu māju, nu nav. Viņi ir ciemos pie mammas, nekādas rezerves arī nav. Beigās atrod kāpņu telpā: vienu stāvu augstāk tās bikses bija pakārtas.
- Studiju gados kopmītnēs mācos virtuvē un dzirdu, ka istabā zvana modinātājs, eju iekšā un saku: „Mosties, Tev zvana!!!” (ar domu, ka viņa uzlikusi modinātāju, jo kaut kur jāiet vai jāmācās). Viņa sniedz roku un saka: "Dod šurp!" Es iedodu (domāju, ka varbūt pārliks 10 minūtes vēlāk), bet viņa pieliek pulksteni pie auss un saka: "Hallo! Hallo!" un viņas seja top dusmīga, ka neviens neatbild.
Pa miegam tiek turpinātas darbības, kas uzsāktas vai ko parasti dara nomodā.
Eju gulēt un pieglaužos, vīrs sāk kaut ko murmināt. Atskan nepacietīgs jautājums: „Kad tu iesi dzimt?” ”KOA? Dzimt?” [nesaprotams teksts] „Kāpēc man jāiet dzimt?” „Tāpēc, ka tu esi pārpildīta!” „KAS ar mani ir?” [nesaprotams teksts] „Ar ko es esmu pārpildīta?” „Ar ziņojumiem. Pirms spēles”. Skaļi tiek ievilktas siekalas, pakasa muguru, iekārtojas ērtāk. Pēc brīža mēģinu vēlreiz: „Par kādiem ziņojumiem tu runā?” „Nu ko aizpilda pirms spēles” „Pirms kādas spēles?” „Nu PEINTBOLA!” Skaidrs. Pirms pāris dienām bijām spēlēt peintbolu.
- Abi ar vīru atlaidušies uz dīvāna skatāmies TV. Vīrs aizmieg, es turpinu skatīties. Te pēkšņi viņš ceļas kājās, ņem mani pie rokas un ved uz ārdurvju pusi. Prasu viņam, kas notiek, pretojos. Atbilde: "Paldies! Mums pārāk daudz gribētāju! Gaidiet zvanu!" Spiež man roku, uzsit pa plecu, slēdz durvis un ver tās vaļā. Es nesaprašanā, ka tūlīt mani izliks aiz durvīm, iebļāvos, lai taču atmostas! Vīram acis lielas un jautā, kur es taisos doties, kādēļ durvis vaļā? Izstāstīju visu. Aizgājām iedzert pa ūdens glāzei un tad viņš stāsta, ka esot taču projektu taisījis! Pat miegā cilvēks strādā.
- Naktī pamostos un ar šausmām konstatēju, ka mani kāds žņaudz. Pašas vīrs žņaudz un klusi murmina, ka "šite, šite vēl kaut kur laiž gaisu" un pats tik "piežņaudz" vēl ciešāk.
- Draugs aizmiga krēslā un, tā kā viņš visu dienu bija smagi nostrādājies, domāju, ka atstāšu, lai kādu stundiņu paguļ, tad modināšu. Tā nu pēc stundas modinu, bet viņš ne par ko nemostas, pēc aktīvas modināšanas pēkšņi pielec kājās un skrien uz virtuvi. Eju pakaļ un skatos, ka viņš izmisīgi kaut ko meklē, skatās skapjos. Es prasu, ko meklē? Viņš: ”Kur viss ēdamais?” Es: „Kāds ēdamais? Karbonādes tu apēdi vakariņās!” Viņš skatās uz mani kā uz citplanētieti: „Kādas karbonādes? Kur ir desa? Kur ir visa desa?” Es prasu: „Kāda desa?” Viņš pēkšņi sāk bļaut uz mani: „Kas tu debila esi, DESA! Kur palika? Mēs taču 6 metri nopirkām!” Es nesaprotu, ko darīt, jo tā ir pirmā reize divu gadu laikā, kad viņš kliedz uz mani, apsaukā. Man no viņa palika bail! Es tā uzmanīgi saku: „Saulīt, nāc iziesim svaigā gaisā, uzpīpē, pamodīsies”. Šis vēl dusmīgāks: „Mēs taču skrūves arī nopirkām! Kur viss palika!?” Es stāvu un nesaprotu, ko darīt, tādu viņu nekad nebiju redzējusi. Tad viņš aizgāja uzpīpēt, ienāca atpakaļ un ielīda gultā. Es prasu, vai viss kārtībā? Viņš skatās uz mani un var redzēt, ka viņa smadzenēs kaut kas notiek. Prasu: „Pamodies?”, bet viņš tikai jocīgi skatās, sācis nākt pie sajēgas, sācis saprast, ka tā esmu es, bet kādā sakarā vēl nesaprot, jo viņš taču tikko bija darbā. Izrādās, ka darbā bija nopircis 6 m kaut kādu materiālu, skrūves un sapņojis kaut ko sliktu sakarā ar to materiālu. Lūk, ir rezultāts, kad cilvēks pārstrādājas.
Vēl daži smieklīgi atgadījumi miegā
- Guļu vienā gultā ar savu divarpusgadnieku, šis pusmiegā saka: „Man vajag pačurāt (parasti mani modina un ejam kopā)”. Saku: „Labi, ceļamies”. Uz to viņš: „Labāk tu aizej”.
- Tēvs ar kolēģi sēž virtuvē un dzer. Nakts vidū tēvs aiziet pie mammas, modina: „Minci, kas tā par veceni man atvilkusies līdz?” Izrādās, ka kolēģim šalle guļot uzkritusi uz galvas un tēvs šo noturējis par sievieti.
/šur tur sagrābstīti stāsti/
- Māsa daudz un bieži pa miegam runāja, arī uz jautājumiem atbildēja (tikai nesakarīgi gan). Pēkšņi viņa pieslejas sēdus, skatās uz mani niknām acīm un saka: "Stulbi gan, ka tu neesi vārna". Mēģināju noskaidrot, kāpēc gan tā, bet māsa kļuva vēl dusmīgāka, briesmīgā sašutumā nošņācās, lai es ejot galīgi un likās uz otriem sāniem.
- Nakts vidū vīrs pielēca sēdus un sāka taustīties pa gultu. Es prasu, ko meklē, viņš saka, ka bērnu, es prasu – kādu bērnu, viņš – otro (tad mums nebija pat pirmā). Kad sāku izprašņāt, sāka dusmoties, ko es piesienoties. No rīta neko neatcerējās.
- Vīrs nakts vidū modinājis, traki kratot un raustot, lai ar fatālas nolemtības pieskaņu pateiktu: "Mēs esam no vienas filmas".
Pār viņu pārkāpa kaķene un viņš to komentēja šādi: "Kā man riebjas, ka tas VĀCKIS bļurrbļurrr... (tālāko nevar saprast)". Jautāju: „Kas tur tev ir?" „Nu, bet VĀCKIS stiepjas pāri!" Nesaprotu, kur viņam kaķene pēkšņi Vāckis, bet divas reizes atkārtoja un kad no maniem smiekliem beidzot pamodās, tad pats smējās līdz vēdersāpēm par savu Vācki, jo nemācēja izskaidrot, kāpēc kaķene, kam vārds ne tuvu nav līdzīgs Vāckim kļūst par TAS VĀCKIS.
- Pamodos, jo vīrs rāpjas no gultas ārā. Izkāpj un stāv pie loga. Prasu viņam: „Kur tu iesi?” Šis: „Nekur neiešu, tepat stāvēšu. Es esmu VARONIS”.
- Mamma guļ, es ienācu istabā kaut kam pakaļ un šī man prasa, vai krāsns jau kuras. Mums nekad krāsns nav bijusi.
- Bērnībā pieceļos, paņemu segu, un dodos ārā no dzīvokļa, labi tikai, ka pa miegam nemācēju atslēgu atgriezt. Kāds no pieaugušajiem pamodās un prasa, kur es iešot. Es atbildu: "Viņi mani jau gaida!"
-Pamodies un prasa, lai iedodu cimdus. Priekš kam cimdi? Bulciņas jāvelkot ārā no krāsns.
Pārvietošanās un darbības pa miegam, ko vairumā gadījumu neatceras
- Naktī pamostas, paņem savu segu, kārtīgi saloka un noliek plauktā. No rīta pamostas zilzaļi pārsalis un nesaprot, kāda velna pēc, šim segas nav.
-Mēdzu gulēt ar zeķītēm kājās, tad nu nereti pamostos ar salstošām kājām, bet zeķītes kārtīgi salocītas un novietotas istabas vidū.
- Nakts vidū pieceļos, pieeju pie skapja, izņemu tukšu drēbju pakaramo, aiznesu pie mammas gultas un saku, ka es nezinu, kur šito nolikt. Mamma pārbijusies savāc un pasaka, ka viņa nolikšot. Tad es apmierināta atkal aizeju gulēt.
-Māsas vīrs vienu rītu nekādi nevarēja atrast savas bikses. Izmeklē visu māju, nu nav. Viņi ir ciemos pie mammas, nekādas rezerves arī nav. Beigās atrod kāpņu telpā: vienu stāvu augstāk tās bikses bija pakārtas.
- Studiju gados kopmītnēs mācos virtuvē un dzirdu, ka istabā zvana modinātājs, eju iekšā un saku: „Mosties, Tev zvana!!!” (ar domu, ka viņa uzlikusi modinātāju, jo kaut kur jāiet vai jāmācās). Viņa sniedz roku un saka: "Dod šurp!" Es iedodu (domāju, ka varbūt pārliks 10 minūtes vēlāk), bet viņa pieliek pulksteni pie auss un saka: "Hallo! Hallo!" un viņas seja top dusmīga, ka neviens neatbild.
Pa miegam tiek turpinātas darbības, kas uzsāktas vai ko parasti dara nomodā.
Eju gulēt un pieglaužos, vīrs sāk kaut ko murmināt. Atskan nepacietīgs jautājums: „Kad tu iesi dzimt?” ”KOA? Dzimt?” [nesaprotams teksts] „Kāpēc man jāiet dzimt?” „Tāpēc, ka tu esi pārpildīta!” „KAS ar mani ir?” [nesaprotams teksts] „Ar ko es esmu pārpildīta?” „Ar ziņojumiem. Pirms spēles”. Skaļi tiek ievilktas siekalas, pakasa muguru, iekārtojas ērtāk. Pēc brīža mēģinu vēlreiz: „Par kādiem ziņojumiem tu runā?” „Nu ko aizpilda pirms spēles” „Pirms kādas spēles?” „Nu PEINTBOLA!” Skaidrs. Pirms pāris dienām bijām spēlēt peintbolu.
- Abi ar vīru atlaidušies uz dīvāna skatāmies TV. Vīrs aizmieg, es turpinu skatīties. Te pēkšņi viņš ceļas kājās, ņem mani pie rokas un ved uz ārdurvju pusi. Prasu viņam, kas notiek, pretojos. Atbilde: "Paldies! Mums pārāk daudz gribētāju! Gaidiet zvanu!" Spiež man roku, uzsit pa plecu, slēdz durvis un ver tās vaļā. Es nesaprašanā, ka tūlīt mani izliks aiz durvīm, iebļāvos, lai taču atmostas! Vīram acis lielas un jautā, kur es taisos doties, kādēļ durvis vaļā? Izstāstīju visu. Aizgājām iedzert pa ūdens glāzei un tad viņš stāsta, ka esot taču projektu taisījis! Pat miegā cilvēks strādā.
- Naktī pamostos un ar šausmām konstatēju, ka mani kāds žņaudz. Pašas vīrs žņaudz un klusi murmina, ka "šite, šite vēl kaut kur laiž gaisu" un pats tik "piežņaudz" vēl ciešāk.
- Draugs aizmiga krēslā un, tā kā viņš visu dienu bija smagi nostrādājies, domāju, ka atstāšu, lai kādu stundiņu paguļ, tad modināšu. Tā nu pēc stundas modinu, bet viņš ne par ko nemostas, pēc aktīvas modināšanas pēkšņi pielec kājās un skrien uz virtuvi. Eju pakaļ un skatos, ka viņš izmisīgi kaut ko meklē, skatās skapjos. Es prasu, ko meklē? Viņš: ”Kur viss ēdamais?” Es: „Kāds ēdamais? Karbonādes tu apēdi vakariņās!” Viņš skatās uz mani kā uz citplanētieti: „Kādas karbonādes? Kur ir desa? Kur ir visa desa?” Es prasu: „Kāda desa?” Viņš pēkšņi sāk bļaut uz mani: „Kas tu debila esi, DESA! Kur palika? Mēs taču 6 metri nopirkām!” Es nesaprotu, ko darīt, jo tā ir pirmā reize divu gadu laikā, kad viņš kliedz uz mani, apsaukā. Man no viņa palika bail! Es tā uzmanīgi saku: „Saulīt, nāc iziesim svaigā gaisā, uzpīpē, pamodīsies”. Šis vēl dusmīgāks: „Mēs taču skrūves arī nopirkām! Kur viss palika!?” Es stāvu un nesaprotu, ko darīt, tādu viņu nekad nebiju redzējusi. Tad viņš aizgāja uzpīpēt, ienāca atpakaļ un ielīda gultā. Es prasu, vai viss kārtībā? Viņš skatās uz mani un var redzēt, ka viņa smadzenēs kaut kas notiek. Prasu: „Pamodies?”, bet viņš tikai jocīgi skatās, sācis nākt pie sajēgas, sācis saprast, ka tā esmu es, bet kādā sakarā vēl nesaprot, jo viņš taču tikko bija darbā. Izrādās, ka darbā bija nopircis 6 m kaut kādu materiālu, skrūves un sapņojis kaut ko sliktu sakarā ar to materiālu. Lūk, ir rezultāts, kad cilvēks pārstrādājas.
Vēl daži smieklīgi atgadījumi miegā
- Guļu vienā gultā ar savu divarpusgadnieku, šis pusmiegā saka: „Man vajag pačurāt (parasti mani modina un ejam kopā)”. Saku: „Labi, ceļamies”. Uz to viņš: „Labāk tu aizej”.
- Tēvs ar kolēģi sēž virtuvē un dzer. Nakts vidū tēvs aiziet pie mammas, modina: „Minci, kas tā par veceni man atvilkusies līdz?” Izrādās, ka kolēģim šalle guļot uzkritusi uz galvas un tēvs šo noturējis par sievieti.
/šur tur sagrābstīti stāsti/
Publicado por: meisija2005
Publicado: 22/01/2015 00:56
Visto: 2046 veces
Comentarios: 1
Publicado: 22/01/2015 00:56
Visto: 2046 veces
Comentarios: 1
A 4 personas les gusta este blog
lilla
| 24/01/2015 13:49
Viens paziņa pamatīgi piedzēries reiz sāka runāt par kaut kādu demonstrāciju Pēterburgā. Ar detaļām un tā... Tiešām šķita, ka kaut kāda informācija no kādas iepriekšējās dzīves uzpeldēja :D
En este momento, solo utilizamos cookies técnicas para garantizar el correcto funcionamiento del sitio web. Más información
© Tauta.lv 2024
Contactar |Publicidad |Aviso legal y términos de uso |Privacidad |Descarga nuestra app