"Jo vairāk mēs steidzamies, jo mazāk mums laika. Kā diriģējot simfoniju, – vissvarīgākais ieturēt pareizo tempu, tā tas arī katra cilvēka dzīvē. Ir arī jāiemācās – un man pašai tas bijis visgrūtāk – pacietīgi gaidīt." (māte Terēze)
Hmmm, protams, jāpadomā un der to padomāt, kā ar to "pacietīgo gaidīšanu", taču tas, ka mēs biežvien skrienam pa dzīvi aizelsušies un apstājoties tik aptveram, ka nekā lāgā neesam pamanījuši, kur nu vēl runāt par tā izbaudīšanu, izjušanu, tas jau ir fakts...
"Visur paspēj tas, kas nekur nesteidzas." (mihails Bulgakovs)
Varbūt tomēr piebremzēt to skriešanu pa dzīvi, apstāties uz brīdi, pateikt saviem līdzcilvēkiem ko mīļu un jauku, izdzert mierīgi kopā tasi liepziedu tējas ?! Tajā mirklī visticamāk, ka gūsi vairāk pozitīvu emociju, nekā grābdams pa labi, pa kreisi pa kripatai no visa kā
Pozitīvi uzlādēts būsi daudz noderīgāks gan pats sev, gan apkārtējiem !!!!
IEPAUZĒJAM, UZSMAIDAM... un tad jau atkal var ierastajā ritmā
)