Diezgan bieži, faktiski vairāk jubilejās, sanākam kopā tuvākie draugi lai parunātos, padejotu, apēstu ko garšīgu, "paspīdēt" ar humoru un jokiem. Kā ierasts, kamēr vīrieši risināja tādas nopietnākas sarunas pie alus glāzes un gatavojot ko stingrāku, mēs, dāmītes, apsēdāmies bariņā pie galdiņa, dzērām kafiju un vīnu un kā parasti, ja kādu laiku nebijām tikušās, stāstījām ko labu esam šai laikā darījušas vai piedzīvojušas, kur braukušas, ko redzējušas..nu vispār, tādas dāmu sarunas. Satiekoties ievērojām, ka Vladis un Nata ir tik ļoti mīlīgi, turas kopā un nelabprāt pašķīrās. Nata šoreiz bija neparasti klusa, tikai acis tā nodevīgi dzirkstīja. Kad mūsu stāsti bija galā, visas paskatījāmies uz Natu gaidot viņas stāstu, jo nojautām, ka tur būs kas īpašs, bet... klusums. Ilze neizturēja, skaidri un gaiši noprasīja... "kas ir noticis?" jo pirms tam viņiem bija tāda mazliet atturīgāka attieksme vienam pret otru. Pēc mazas šaubīšanās Nata sāka stāstīt...
Pirms nedēļas bija Natas vārda diena un viņa gribēja to atzīmēt ar tādām mazām vakariņām, jo bērni atradās pie vecmāmiņas. Pirms tam norunāja ar vīru, ka viņa pagatavos abu iecienīto pildīto vistu folijā... vieglu desertu un dzers vīnu. Tāpēc palūdza vīram, braucot mājās, veikalā nopirkt vistu, mājās viņa sagatavos jau pildījumu un pēc pusstundas, kamēr klās galdu, viss būs gatavs. Rosoties pa virtuvi, viņam saņem no vīra īsziņu ar vienu vārdu"celuju" (Vladis ir krievs). Nata izlasīja, mīļi pasmaidīja par tādu vārdu un jaukā noskaņojumā, skaisti saposusies, turpināja darboties, nosūtot vīram tādu pašu īsziņu. Atbildes vietā bija smaidiņš...
Kad pēc brīža ieradās vīrs, nolika paciņu uz galda un noteica ar vieglu ironiju... "sameklēju tādu, kādu tu gribēji, ar 2 kājiņām un spārniņiem"..Nata skatījās uz viņu, smaids un jaukais noskaņojums pamazām sāka zust līdz ar apjausmu par ziņas vārda īsto nozīmi. Vīrs vārda "celūju" vietā domājis vistu kā "cēluju", kas nozīmēja veselu vistu (uzsvars uz garumzīmju burtiem). Abi brīdi skatījās viens uz otru un kad vīrs neizpratnē noprasīja "kas par lietu?" Nata pateica, kā bij sapratusi sūtītā vārda nozīmi. Beidzot arī vīram nāca apskaidrība... laikam Natai bija tāda īpatnēja sejas izteiksme, ka viņš nolika vistu uz galda, apskāva Natas plecus, pievilka sev klāt un sniedza tādu skūpstu, kas lika viņiem aizmirst par visu uz pasaules... arī vistu.
Kas bija tālāk? Tas ir zināms tikai viņiem abiem... tik kopš tās dienas starp viņiem atkal ir tā dzirksts un mīļums acīs, kurās ir pateikts viss.
Kamēr Nata stāstīja, mēs klusējām, bet pēc brīža visām spruka tādi smiekli, ka vīrieši neizpratnē skatījās... bet mums bij patiess prieks par mūsu draugiem!
Tā, lūk... kāds spēks ir vienam mazam vārdiņam...