zebraxxxl
| 12/02/2014 10:44
Sveces monologs... uzruna cilvēkiem/
Jūs iededzāt mani un tagad domīgi lūkojaties manā gaismā.
Varbūt jūs mazdrusciņ priecājaties.
Es katrā ziņā, priecājos par to, ka degu.
Ja es nedegtu, tad es atrastos kādā kastē ar pārējām kuras nedeg.
Tādā kastē no mums vispār nav nekādas jēgas.
Es esmu kaut cik vērtīga tikai tad, kad degu.
Taču - kopš mani iededzināja - es palieku arvien īsāka.
Varu iedomāties, ka pēc kāda laika no manis paliks pāri tikai mazs gabaliņš. Žēl. Taču pastāv tikai divas iespējas?
Vai nu es vesela un neskarta palieku kastē un nezaudēju ne kripatiņu no sevis, bet tad es nezināšu kāpēc es vispār esmu, vai nu es dodu gaismu un siltumu un zinu, kam esmu domāta, taču man par to kaut kas jāatdod, kaut kas no sevis pašas. Tas ir skaistāk, nekā aukstai bezvērtīgai gulēt kastē.
Tāpat ir ar jums, cilvēkiem.
Vai nu jūs dzīvojat paši sev, tad ar jums nekas nenotiek, jūs neko nezaudējat - taču arī tā īsti nezināt, kāpēc jūs dzīvojat. Jūs esat kā svece kastē. Vai arī jūs iztarojat gaismu un siltumu. Tad jūsu dzīvei ir jēga. Tad cilvēki priecājas, ka jūs esat.
Taču par to jums kas jāatdod: no sevis paša, no savas uzticības, no savām skumjām, no savām bailēm un ilgām, no visa, kas jūsos mīt.
Jums nav jābaidās, ka paliekat mazāki. Tas tikai ārēji. Iekšēji jūs kļūstat arvien gaišāki. Redzat kādu sveci degam, atceramies, ka tāda degoša svece esat arī jūs.