mana mīlestība, nedomā, nav akla
vien gara zāle tā,
pa kuru mēs sapņojot brienam.
bet aiz mums
taču nemaz nepaliks taka,
jo par mūsu pļavu
mēs jau neteicām
itin nevienam.
nātres kājas dzeļ,
bet vīgriezes paduses kutina.
nezinu kāpēc ar Tevi dzīve mani tā lutina.
nodevīgi balta ceļmala
putekļos smakdama
tālumā spīd,
bet es negribu neko tālāk par Tevi
ne meklēt,
ne saskatīt.
/Sarmīte Inberga-Petrovska/