Pa internetu
klejo sludinājums, ko romantiķes pārkopē, nedaudz pārveido katra pēc savām vajadzībām un cer:
Meklēju cilvēku ar pukstošu sirdi, ar kuru lietus laikā lēkāt pa peļķēm. Kuru mīlēt bez aizspriedumiem un stāvēt zem caura lietussarga, lasīt kastaņus un ēst pīlādžogas, smieties saulei sejā un vārtīties lapās, nogaršot lāstekas un uzcelt sniega vīru, uz kura pleca paraudāt un apķert tāpat, neparko, ar kuru saprasties bez vārdiem, kuram piedāvāt glāzi ūdens vai aveņu tēju, ar kuru svinēt Jauno gadu mežā. Baudīt dīvaino mākslu un svētkos cept pīrāgus, lasīt margrietiņas. Tādu, kurš nebaidās no ātruma, tādu ar kuru jūnija naktī staigāt miglā un barot pīles, uz kuru paskatīties un pasmaidīt, kuram ticēt un dāvināt saules staru plaukstā, ar kuru dziedāt dziesmas, kuram piezvanīt kaut trijos naktī, lai pateiktu čau, ar kuru mulsināt cilvēkus, jo viņi nesaprastu, kā var saprasties bez vārdiem. Tādu, kuram aprīļa vidū var piedāvāt nosvinēt Ziemassvētkus, tādu, kuram patīk vecas un melnbaltas bildes, tādu, kurš nebaidītos raudāt un tādu, kurš vienkārši būtu..
Kāds komentē: Tas, ko Tu visu šeit raksti un, ko Tu vēlies saskatīt vienā cilvēkā... tā ir pasaka, nu nav tādu cilvēku šodien, ja nu vienīgi mežā dzīvojis un neko ne dzirdējis, ne redzējis, kas notiek mūsu Latvijā... man viss tas rakstītais patīk, bet varu pateikt... tas ir murgs, patīkams murgs... bet varbūt es alojos, verbūt ir tādi cilvēki-vīrieši... tas Tev jāmeklē!
Interesanti, kā komentētu TAUTieši