Tā nu esam nodzīvojuši līdz nākamajam bloga ierakstam
Sestdienas vakarā pēc ne pārāk ilgas un detalizētas virtuālās komunikācijas satikos ar meiteni vārdā Anastasija (vārds mainīts). 6 gadus jaunāka. Krieviete ... man tas tā interesanti, jo pārsvarā jau esmu ticies ar latvietēm.
Pirmais iespaids palika visnotaļ labs ... Vizuālais tēls pilnībā atbilda netā saliktajām bildēm ... un pat bija mazliet labāks nekā es sagaidīju (kas ir ļoti pozitīva zīme) ... nu labi ... nav viņa nekāda žilbinošā supermodele ... bet gana simpātiska būtne nudien ... un augumiņš ta slaids un ieturēts pēc vislabākiem standartiem ... un vēl redzams, ka cilvēks tomēr ir piedomājis ko vilkt un kā izskatīties pirmajā radniņā ... gaumīgi, savu iespēju robežās un bez lieka un kliedzoša ārējā spožuma ... jā ... te nu jāatdzīst - ir pozitīvas atmiņas.
Pārunājām ļoti pat labi ... par n-tajām tēmām ... par darbu, mācībām, mašīnām, hobijiem un vēl šo to citu ... sēdējām vienkārši 2 stundas un pļāpājām ... kaut kas mani piesaistīja ... pretēji manai draudzenei (gari blondi mati) ... simpātiska brunete ar īsiem matiem ... un vēl tas fakts, ka skatījās man tik stingri acīs, ka man pat neērti vairākas reizes palika un nācās novērsties
Meitene strādā vienā veikalā par pārdevēju, cenšas visiem spēkiem tikt kaut kur uz augšu un izsisties ... bet kas galvenais, ka spēj ļoti labi savu iespēju robežās radīt simpātiskas un jaukas meitenes tēlu ... īpašība, kas nepiemīt daudzām meitenēm, kas staigā apkārt izplūdušas, noplukušas un sapņo par kaut kādām mega-mīlām un domā "tas īstais zin mani mīlēs kāda esmu".
Bet tagad protams arī par šo to ne visai pozitīvu ...
1) Visa saruna tomēr mums notika tikai un vienīgi krievu valodā ... ja es būtu spītīgi sācis runāt tikai un vienīgi latviski, droši būtu viss sabojājies ... neesmu jau baigas nacionālists un mega-patriots ... bet tomēr kaut kāds nacionāls sentiments tomēr bikiņ nostrādāja.
2) un tagad pats galvenais ... kaut kā ne man, ne viņai nebija laikam īpašas vēlmes pieskarties pagātnei un kaut kādām iepriekšējām, citām attiecībām ... tā nu sanāca, ka es tā arī nepateicu, ka man ir draudzene un es ar viņu dzīvoju kopā jau labu laiku ...
Karoč ... jūtu, ka es gribētu ar viņu satikties vēlreiz ... jūtu, ka laikam būtu labi izstāstīt par to ka dzīvoju kopā ar draudzeni ... jūtu, ka risks visu sačakarēt varētu būt paliels ... bet varbūt nav tikt traki, jo liekās, ka es tomēr uz viņu atstāju visnotaļ pozitīvu iespaidu ...
Laikam jāatzīstas ... ka esmu tagad mazliet apmulsis šajā visā ...