Esi sveicināta, šai mierīgajā pilnmēness dienā. Vai arī pie Tava loga zīlītes jau klauvē? Vai viņas lūkojas uz Tevi galvu grozīdamas, vai aizspurdz uz tuvējo koku? Vai redzi, cik rāmi un mierīgi stāv koki? Aiz loga pilnīgs bezvējš. Sakustas tikai tas zars, uz kura uzlaižas putniņš.Un tad viņš aizlido, bet zars paliek šūpojoties… Bet varbūt tieši šorīt aiz Tava loga visa zeme ir pārklājusies ar baltu un pūkainu seģeni… Tu redzi, cik tas viss ir tīrs, kā vizuļo sniegs, kāds gaišums…
Lai nu kā tur ir, ceru, ka Tev liek pasmaidīt bilde aiz Tava loga. Vismaz jau tādēļ, ka ir sākusies vēl viena skaista diena. Pasmaidīt pateicībā, ka esi šorīt atmodusies, ka Tavas tik jaukās kājas Tevi ir pienesušas pie loga, Tavas acis rāda Tev tik lielisku bildi, Tu ar vieglām roku kustībām atver loga spraugu un dziļi sevī ieelpo rīta dzestrumu – tas viss taču ir smaida un pateicības vērts. Un no visas sirds pateicies Dievam, ka Tu to visu vari piedzīvot, jo, zini, ir tādi cilvēki, kuriem tas nav dots… Patiesībā, mēs esam daudz bagātāki, nekā paši to apzināmies!!!
Un, protams, ne šodiena, ne šis laiks nav īstie, lai Tu iztēlotos sevī, kā būtu, ja kaut kas no tā, kas Tev ir, šorīt pēkšņi nebūtu…
Šis ir tas laiks, kad ar smaidu un siltumu sirdī pasakies Dievam, saviem sargeņģeļiem, vai kādiem citiem spēkiem, kam Tu tici, par to kas Tev ir dots. Un tik daudz kas Tev ir dots! Ieraugi to! Uzlūko pateicībā sevi, visus savus locekļus, savas maņas un savu ķermeni… Ieklausies savā elpā, izjūti savus sirdspukstus! TU ESI!!! TU TAGAD ESI UN TU DZĪVO!
Uzlūko pateicībā savu ģimeni, nevērtē uzreiz, kādi viņi ir… Viņi vienkārši irun Tu pateicies par to! Uzlūko ar pateicības acīm savus draugus, savu darbu, savu mājdzīvnieciņu, savu istabu… Pateicies par brokastīm un vakariņām, par siltām drēbēm un siltām istabām… No visas sirds pateicies, ka tas viss Tev ir dots! Un tas nav pašsaprotami, ka tam visam būtu jābūt, tāpēc pateicībā apzinies, ka Tev tas viss ir…
Pilnīgi visi autori, kuru darbus esmu lasījusi un lektori, kuru seminārus esmu redzējusi, uzsver, ka pateicība darbojas daudz, daudz spēcīgāk nekā lūgšana. Pateicība, kuru izrunājot Tu jūti, ka sirdī ieplūst siltums un bezgalīga svētlaime. Un tad Tu tiešām apzinies, cik Tu esi bagāta, cik daudz Tev ir J Un kad Tu dzīvosi ar pateicību sirdī, tad Tu arī jutīsi, kā pateicība iegriež lielu radīšanas ratu un Tev tiek dots vēl un vēl, un vēl…
Pateicībā ir arī liels spēks, kas var izcelt no sliktas noskaņas, no neapmierinātības… Tu tikai apzinies, ka sajūta Tevī nav tāda, kādu Tu gribētu un sāc pateikties (vienalga – balsī vai savās domās un sajūtās) par visu, kas ir Tavā redzeslokā, par visu, kas ir Tev apkārt… Jo sliktāk jūties, jo aktīvāk un vairāk pateicies, dari to tik ilgi, kamēr izjūti, ka Tevī ieplūst svētlaime… Tu piedzīvosi vienreizēju pacēlumu un izjutīsi, ka Tu pati vari būt noteicēja par sevi, savām sajūtām un savu dzīvi! Svarīgi ir tikai apzināties situāciju un, ja tā neapmierina, tad ar reālu rīcību to negatīvo transformēt pozitīvajā. Ar pateicību sirdī Tu to vari
Un tagad Tev jautāšu:Vai iedomājies, ka tas būtu sarežģīti? Vai Tu domā, ka pateicoties vajag apsēsties un to darīt kā darbu? Varbūt pateikšanās aizņems pārāk daudz no Tava dārgā laika?Vai Tu domā, ka Tev nemaz nav par ko pateikties?...
Tu vienkārši dzīvo pateicībā un tas tik vienreizēji viegli. Tu apzinies katru savu rīcību, katru kustību un visu dari pateicībā. Tu mazgā traukus un ar pateicību sirdī izjūti, ka vispār tek ūdens, un kāds silts ūdens, kā tas tek gar Tavu roku, cik āda Tev ir maiga un jūtīga, cik roku kustības vieglas… Tu atver ledusskapja durvis un pateicībā pasmaidi, ka plauktiņā ieraugi tieši to, ko Tu meklē… Pateicies, ka tas ir Tavā ledusskapī. Tu pārnāc nogurusi no darba un ieraugi … … … un bezgalīgā pateicībā priecājies, ka TEV IR!!! Tu ejot pa ielu pateicībā uzlūko debesis, savu pilsētu, pateicībā apzinies savas acis un ausis. Tās Tev dod tādu bagātību – redzēt un dzirdēt šo skaisto pasauli…
Tev ir tik daudz…Bezgalīgā pateicībā, ka varu Tev rakstīt