Pilnībā piekrītu Frīnas izteiktajai domai.:)
Un nezin kāpēc man liekas, ka arī bloga autora pārdomas ir ar tieši šādu zemtekstu.

Svarīgi ir bijušās attiecības atstāt pagātnē nevis mēģināt tās vilkt līdzi kā tādu vecu čemodānu bez roktura :)

Stāsts var būt arī tāds- dāma pamet kungu, un tā arī to definē. Iespējams- izvēlas citu kungu sev par draugu, mīļoto.. Kungam, kuru neizvēlējās- sāp, nav patīkami.. viņš vēro, kas notiek talāk- kā dāmai sokas jaunajās attiecībās.. Viņam škiet, ka - ja blakus dāmai būtu viņš, nevis cits- tad gan būtu paradīze zemes virsū.. Jo viņš taču, paša vērtējumā, ir krietni pārāks par to, kuru izvēlējās. Aizvainojums ir liels, un - lai mazliet atvieglotu sev tās pārdomas- kāpēc tad ne viņš... kungs cenšas dāmai nest ziņu- tu nepameti mani, tu pazaudēji tādu dārgumu kā mani, un tagad mocīsies līdz mūža galam..

Nē doma tāda, ka kāds uzskata, ka ir pametis otru (kas sunim asti cels, ja ne pats), bet laikam ejot, saprot, ka patiesībā to otru ir pazaudējis. Sevišķi stipri to saprot tad, ja vietā nav nākušas jaunas dekorācijas, vai noskatītajiem modeļiem pats iekārotājs nav bijis gana pievilcīgs, tāpēc tapis saņemts pītais tautas daiļamatu meistaru izstrādājums kartupeļu lasīšanai. Un atpakaļceļa pie pamestā vairs nav! Ne velti saka: Ieguvuši nenovērtējam, pazaudējuši raudam.

Ta notiekas-kads ko sanem, kads zaude... jautajums vai zaudetais ir pardzivojumu verts...

... ne katrā gliemežnīcā mīt pērle,

Hm, ja cilveeks priecaajas ka ticis no kaa valjaa - tad kaapeec tas jaapublisko ar taadu pieskanju?
Bet amsua pareizi saka - veertiigais tiek umaniigi glabaats un nezaudeejaas. Par paareejo maza beeda.

Uuppss..lūpa tika uzmesta par to, ka kāda aizgāja? Dārgumus jau parasti pazaudē... vērtīgais gan paliek.

Es sapratu tā, ka pirmajā brīdī jutās pamests, bet ar laiku saprata, ka paldies dievam ļoti veiksmīgi tika vaļā bez ekscesiem un par to tikai jāpriecajas...

Kas ir tāda secinājuma pamatā?