Kā namiņš uz smiltīm
Brūk pātari visi,
Kad mīlai mēs līdzi
Aizskrienam.
Tai vienīgai vara
Un pārvarīgs spēks
Raut cilvēku postā
Un atvarā.
Tai vienīgai vara
Un iespēja dota
Sniegt laimi visaugstāko,
Piepildīt.
Kā pavadā piesieti
Ejam mēs akli
Kur mīla un alkas
Mūs vilina.
Var acis vērt ciet,
Un ausis ar klapi,
Bet mīlai nav slēdzamas
Slēdzenes.
Tā runā un stāsta
Kas pašai vien tīk,
Nav dota mums spēja
To savaldīt.
Tad aiziet pa gaisu
Tie nodomi labie
Un pienākums, solījums
Izbālē.