Taa kaa meklesim tadus miloshus virieshus kas uztaisis gan sievai gan miljakajam kafiju un vel pusdienas uztaisis.Luk tada ir milestiba taa neko neparmet, neskauzj un nemeklee savu labumu.

Meitenes katrs gadijums ir individuals bet dzive tikai viena.Un pasas vien varam izveleties vai dzivot particibaa, vai tomer ar cilveku ko milam.Diemzel dzive ir tikai viena un zel to butu nodzivot bez milestibas.

Jada, man arī neliekas, ka aprēķina laulības būtu tas labākais variants, bet reālajā dzīvē šīs laulības tik tiešām sevi ir pierādījušas no stiprākās puses. Par šo lietu ir sarakstītas entā skaita psiholoģisku darbu, arī pasaules pedogoģija to atzīmē ar ievērību, tieši attiecībā par bērniem, kuri dzimuši aprēķina laulībās. Šķiršanās gadījumi ir retums, līdz ar to arī bērni tiek pasargāti un aprūpēti. Utopiski? Jā, noteikti, bet tikai no vienkārša cilvēka skatījuma.
Vienkāršajam cilvēkam jau tā precēšanās lieta pārsvarā ar mīlestību ir nākusi. Es nevaru iedomāties sevi, ka man vajadzētu ļauties seksiņam bez jūtām, nu man vajag, lai tā dvēsele dzied, lai tie taureņi pa pavēderi lidinās, neskatoties uz to, ka nu jau šajā vecumā tie nebūs vairs ne tik krāšņi, ne ar plivinoši. Jaunībā jau bij cita štelle, caur jūtām tika domāts, caur jūtām mīlēts un ciests, mīlestībā arī bērni dzimuši.
Parastie ļautiņi vai ta neierauj savus bērnus savos ķīviņos? Šķiroties tiek manipulēts ar bērniem uz uzviju, raujot viņus uz pusēm, skandālos un intrigās iepinot, ne jau par bērnu domājot, bet aizstāvot savas pozīcijas vainīgā un aizvainotā egoismā.
Inteliģentam pārim, neatkarīgi no tā, tiek šķirta aprēķina laulība vai īstās mīlas laulība, šāda bērnu raustīšana būs nepieņemama, saprotoši vecāki ar smadzeni galvā, arī šķiroties paliks uzticīgi savu bērnu sirsniņām, netraumēs un pāri nenodarīs.
Bet dzīvē notiek savādāk, bieži vien arī inteliģenti pāri neprot izšķirties godam, sataisot tādu kišu mišu, ka bērni visu tālāko dzīvi noklausās kā vecāki rejas viens ar otru.

dyna, varbūt ka tev ir taisnība, bet es tādas laulības neuzskatu par normālām, un nesaskatu nekādu savstarpēju godu un cieņu kā tikai vienīgu viena otra apsmieklu... pate neveidoju un neveidošu tādas laulības, jo tās ir zemiskas un arī bērniem neieteiktu...
Starp citu, tieši šādas laulības šķiršanās notiek visdramatiskāk un nežēlīgi ciešs bērni, jo tiek ierauti pieaugušo nežēlīgās spēlītēs... Tava teorija ir utopiska par aprēķina laulību skaisto pusi...

Jada, pilnīgi precīzi esi uzrakstījusi, jo patiešām, tieši aprēķina laulības ir visu tās noturīgākās, jo pastāv uz abpusēja vienošanās pamata, godā un cieņā vienam pret otru un šo vienošanos. Šādā laulībā dzimuši bērni tiek uzskatīti par veiksmīgiem, kuri arī tiek mācīti mērķtiecīgi sasniegt visu sev dzīvei nepieciešamo, tiek mīlēti un loloti. Ja arī vecāki izšķir laulību, bērni nejūt to kā zaudējumu morāli, jo par viņiem vecāki turpina rūpēties, turpina vecāku pienākumus.

Azkabana, Tev tiešām gribu piekrist par tām, atvērtās ģimenes, sakarā. Daudzas ģimenes izvēlas un piekopj šo brīvo attiecību seksu, samainoties ar partneriem un vai par to varam viņus sodīt un pelt? Tie tak ir viņu ķermeņi, kuri tiek mijā apmīļoti, tak ar brīvu gribu, ne spiestā kārtā. Daudzas ģimenes piekopj grupveida seksu, sarīkojot sev orģiju svētkus mājas apstākļos vai apmeklē šāda veida klubiņu pasākumus, tikai tā spējot relaksēties no ikdienas rutīnas, uzskatot to par pašsaprotamu un aktīvu atpūtu, neizjūtot pret savu laulāto partneri ne mazāko greizsirdību, bet tieši otrādi- mīļumu, maigumu un eksotisku seksa baudu.

Ezits, cik pāru, tik arī attiecību, katram tak ir sava dzīves uztvere gan par laulību, gan par uzticību, kā arī katram savs skatījums arī uz krāpšanu. Kurš nu to var pateikt, kurš no pāriem attiecībās ir tas pareizais un kurš nepareizais? Manuprāt, ja prātā vienam no lauleņiem ir ienākusi doma par krāpšanu, tad nu par mīlestību vairs nav ko cerēt, tad atliek tikai padomāt, vai vērts ir kopā būt un kāda iemesla pēc?
Es esmu šausmīga egoiste, ja man ir jāsāk dalīt sev mīļo vīrieti ar kādu citu sievieti, tad par kopā būšanu pat divu domu nevar būt. Kam man vīrietis, ja es nevaru viņam uzticēties? Krāpšanu laulībā, tāpat arī kā mīlnieku starpā, es piedot neprotu. Bet ir taču pāri, kuriem abpusēja krāpšana ir kā medus maize un tikai tā viņi spēj sasniegt augstāko baudu seksuālajās attiecībās.

Kakje, man dikti patīk Tavs optimisms! :D

Uldi, šim stāstiņam, kurš patiesībā ir sens kā pati laulības pārkāpšana, nu tik tiešām, nav nekāda sakara ar manu meitu, te nu Tu nolaidi greizi un tā pamatīgi. Ar Ezits, tāpat kā ar Tevi, šī bloga ieraksts ir visu tai tiešākajā sakarā, jo Jūs abi to esat izlasījuši, to esat komentējuši, izsakot savas domas par aprakstīto situāciju. Par ko vēlos Jums abiem no sirds pateikties- Paldies!
Uldi, par bērniem šajā aprakstītajā kuriozā nekas netiek pieminēts, bet, ja Tu esi par to izteicies, tad man jāsaka, ka es negribētu Tev piekrist, ka varētu salīdzināt attiecības seksa partneru starpā ar vecāku un bērnu attiecībām, kā vienlīdz mīļām. Nevienam tak nav noslēpums, ka seksa partneru attiecības ne vienmēr ir ilgstošas, arī laulības tiek šķirtas un precēšanās tūres tiek rīkotas viena pēc otras. Vīra un sievas godā tak cilvēks var paspēt pabūt pat reizes 3 vai vairāk, savas dzīves laikā. Ar bērnu tak ir savādāk, tā nu ir svēta lieta, bērns izvēlas sev vecākus tikai vienreiz savai dzīvei.
Tā kā, bišķi atkal novilki pa greizo šinī lietā, jo ņirgāties man nu doma nav bijusi nekāda.
Pilnībā Tev piekrītu- Kādu morāli sējam, tādu pļausim!

Drīzāk jau gan nevis ar humoru atrisināt, bet ar humoru iziet no situācijas... jo risinājuma tādā situācijā nav, kur viens to vien gaida lai otru piemānītu, bet tas otrs tīšām uzrīko visu tā lai to pirmo pieķertu, jo taču laikam zin ka tiks piemānīts... manā uztverē šaurā bezizeja, bet iespējams, ka šim pārim tā ir sadzīves norma... piemirsu, ka esot taču arī tādas "atvērtas ģimenes"

man domat ka ar tadu domu neviens neprecas, drizāk jautajums, ka pie šadas situācijas nonak,
un tas vairak izskatas ka paraugs, ka nevardarbīgi ar humoru atrisinat situāciju...

Uldi, vardi kā abpus griezīgs zobens pieder tikai vienam, un patik Tev vai ne, Tu tas neesi. Tas pieder Jēzum ..

Jada... iespējams, ka tā tas varētu būt, bet man tas vienalga nav saprotams... laikam esmu glupa.

azkabana, tās saucas aprēķinu laulības un pēc psihologu domām, tās ir visnoturīgākās... tas nekas ka pašas debīlākās... :D

Vispār man šķiet absurda pati aprakstītā situācija... kāpēc precēties, kāpēc dzīvot kopā, ja ir viens otram tik sveši, ka to tik vien gaida, lai viens no mājas pazustu un varētu pajārēties ar citu / citiem?

inteliģents varbūt arī esmu, bet korekts es neesmu noteikti! un šie vārdi nav sinonīmi! ;)
mani vārdi ir kā abpusēji griezīgs zobens :P

viena lieta ir ieraudzīt notikuma nejēdzību un tad to pasniegt, otra lieta aizskart kādu personīgi... pie tam publiski.. Vai minētāja piemērā bij nosaukts kāds konkrēti?
es neesmu Dynas advokate. sakumā man radās priekštats, ka esi korekts un inteliģents, izskatās, ka esmu kļūdijusies...
P.S. ja atbilde radas pec tam, kad skaneji manu profilu.. varēji ari nepūlēties.

ezitis
nu laikam jau tomēr atbildēšu uz pirmo jautājumu ...
mīļas attiecības, kas ir starp vīru un sievu kaut kādā mērā jau tomēr var salīdzināt ar mīļām attiecībām starp vecāku un bērnu.
Ja jau varam paņirgt par vienām, tad ņirgsim arī par otrām ...
Kādu morāli sējam, tādu pļausim ;)

Tu par šveicaru vai te noklāts... ?

A kāds sakars šim visam ar ezīti? ;)