Vederdejotaja, kad vēl biju jauna un smuka par Akmentiņiem pat domas nebij, vēlāk ar gadiem, ka tam smukumam un jaunībai arī prāts bij klāt nācis, doma jau ta bij- noprecēt tikai Akmentiņu. Bet vai ta domā tas prāts tika klausīts? Tādu Akmentiņu jau tak bij pa pilnam, un teikšu, ka patiešām labi un īsti vīrišķi, ar kuriem kopā varētu būt un dzīvi vest sakarīgu, varbūt pat iespējams, iemīlētos ar laimīga. Bet atnāca tā lielā mīla pirmā, vēlu gan- man bij 40, satiekot manu Edgaru, teikšu atklāti- nekas jau tai sirdī nav mainījies vēl arī šodien, citam vīrišķim tā arī tai manā sirdī vieta nav atradusies. Es patiesi esmu laimīga, ka savā dzīvē šo mīlestību esmu reiz satikusi un sajutusi, tās tak ir fantastiskas izjūtas, esmu pateicīga liktenim par šo iespēju, kurai ļāvos ar pilnu sirdi un tā dvēsele mana tak viļņoja kā jūra. Nu skaisti! Satriecoši jauki, es pat visu dzejnieku vārdiem nespēšu šīs izjūtas sevī aprakstīt, kas tai sirdī tur darījās manā un dvēselē arī. Bet dzīve ta ir tāda nežēlīga štuka, kura uzmet priekšā vienu nākotnes skici, kurā redzi- nu ir tā kā ir un savādāk nebūs. Un tad nu nekas cits neatliek, stāvi izvēles priekšā ar domu- vai spējīga būšu uzņemties Kristīnes lomu, vai pietiks man šī viņas spēka? Var jau būt, ka tas bija mans gļēvums, bailes uzņemties kaut ko tik grandiozu, nedrošība- vai spēšu? Aizbēgu... paņēmu vagu, izvēloties vieglāko taku. Var jau būt, ka vajadzēja cīnīties, tātad nejutos tik stipra, lai darītu visu, tātad neizdarīju visu, par ko arī maksāju tagad ar atmiņām savām, ar savu sirdi. Dzīvē par visu ir jāmaksā, par velti nav nekā.