Kad man paliek skumji, es bieži mēdzu nolaizīt Morondžovi krupja dibenu. Toksīni ātri iesit pa degunu un es varu atslābis vērot priekšnesumus savā istabā – krēsls aulekšo, stāvlampa klanās, spilveni kopojas. Bet vislabāk man patīk durvis, tās piesit kāju, pakniksē, uzsāk kadriļas riņķi, tad deklamē Raini, dažreiz izjusti dzied par Volgas strūdziniekiem, reizēm breiko. Vienvārdsakot – ļooti Emocionālas Durvis.