Dzīve kā kuģis pa likteņa jūru peld... Nezināmo un neizdibināmo. Kad jūra ir mierīga Ūdens kā spogulis guļ Un miera mākonis tajā asti kuļ. Saule matus jūrā skalo Un mīlas vilnīši tajos čalo. Bet uznāk vētra Un kuģi grib aprīt rūpju bangas Kas veļas pāri kā rēcošas skrandas. Tās snaikstās, vaid un zobus griež Kuģi mētā un uz riņķi griež. Tad iestājas klusums, Un jauna diena aust. No apvāršņa atkal saule ceļas Un dzīve uz priekšu pa likteni veļas.