Man šitāda situācija, cik nu sevi atminos, it kā bijusi nav. Bet... he, šitais variantiņš ar atslēgas nolūšanu manu duraviņu caurumiņā būtu dikti laba štellīte, iepazīšanās cēlajos nodomos. Mans kaimiņš, sakopts un dikti strādīgs cilvēks, ir duravu meistars. Vienmēr smaidīgs, laipns un tak arī pilnīgi brīvs, kā albatross plašajās ūdeņu tālēs! Nu un vai ta man, brīvam sievišķim, arī strādīgai un visādā ziņā kaut kādos, nu neteiksim- tais pašvākākajos parametrīšos iekļautai, nevarētu uzmesties šitāda klizma ar to atslēdziņas nolūšanu tai duravu caurumā? Un vai ta nu tas mans kaimiņš atteiks ar to savu izlīdzēšanu? Tā ar tiks darīts- no rīta duša, špaktelītis un kāds pūtieniņš tādu jiptīgāku smaržiņu... nu tā, lai tak jūt. Rīta īsais peņuāriņš tiks uzmests, čībās noskriešu pēc pasta, bet pirms durvis aizvēršu aiz sevis... atslēdziņu ar nolauzīšu... Tad tik vairs tīrais sīkums- zvans uz kaimiņa pogas, durvju... žēli savilktu lūpiņu uz priekšu [ kādu asaru ar var atlaist, nu vienu], ... tā un šitā ar ilgām nopūtām un pauzēm, palūgšu es viņam ar to atslēdziņu izbakstīt... un ar dievas, mana māsa vientulība! Paldies Tev liels, Loretiņ, par šito atķeksēto domu!