Mēs varam viens otru just ļoti tuvu, būt kopā, sēdēt uz viena ieauguša akmens ūdens plašumā, klausīties kaiju kliedzienos un ūdens čukstos – taču paturot brīvu telpu ap dvēseli, telpu tikai sev. Tas nemazina to, ka ar otru cilvēku būt kopā ir labi.
Ir brīnišķīgi prast kopā klusēt, prast kopā pasmieties, taču neizsakāmi labi ir spēt cienīt arī katra atšķirību, meklējot sevi un savas būtības centru šajā lielajā telpā zem zvaigznēm...