NAKTĪ VISS IR VIEGLĀK. Ir vieglāk sarunāties, naktī šķiet bezgala muļķīgi teikt JŪS, ja daudz vieglāk skan TU. Vieglāk ir sākt dziedāt un dejot, vieglāk skaļi lasīt svešu vai pat savu dzeju. Naktī var pateikt to, kas dienā šķiet neiespējami. Nakts sargā. Dod spēku un piedod mums mūsu vājumu. Bet nakts brīnišķīgā atbrīvotība zūd līdz ar rīta nepacietīgo gaismu.
NAKTĪ VISS IR VIENKĀRŠĀK. Es pamostos naktī un skaidri zinu, ko man vajag Tev pateikt, lai dzēstu asos vārdus. Es skaidri zinu, ka pietiktu tikai ar vienu teikumu: ”Piedod, es gaidu Tevi!” Bet Tu neesi man blakus un tālruņa numuru es varu nospiest tikai līdz pusei, jo manī pēkšņi pamostas diena- ja nu Tevi iztraucēju, ja pamodinu kādu, kas ir pie Tevis... Nolieku telefonu atpakaļ un šonakt neko Tev nepasaku. Viss paliek pa vecam- mēs sazvanāmies, un es saku tikai rīta vārdus.
NAKTĪ VISS IR SMAGĀK. Manu miegu aizbaida uzmācīgas domas par rītdien darāmo, sakāmo, kārtojamo.
NAKTĪ VISS IR UZREIZ. Es izdzeru glāzi svaigas tumsas, noreibstu un rakstu vēstuli. Tā ir gara un mazliet neglīta, jo nav grimēta. Es tikko varu to ielocīt aploksnē. Uzrakstu adresi, aizlīmēju un... saplēšu. Saplēšu, jo manā istabā nav pastkastes, kur vēstules pazūd uz neatgriešanos pie rakstītāja. Vajadzēja ģērbties, iziet uz ielas, kur tepat aiz stūra ir pavisam īsta pastkastīte. Un tad Tu būtu saņēmis manu vēstuli bez grima, bet bija mazliet slinkums, mazliet bail un mazliet auksti- un tas arī viss. Nakts vēstules nevar gaidīt rītu. Vajadzēja uzreiz...