nozied liepiņa aiz loga
miris
vēlīns jasmīnzieds
ligzdiņā
turpat pie žoga
bezdelīgu bērni kliedz

dusi mīļais
manam plecam
galvu padevīgi kļauj
ligzdā pirmais
bezdelīdzēns
lidojumam kājas auj

šonakt tikai šonakt
tevi
ieelpošu atmiņās
ligzdu otrais bezdelīdzēns
atstās
rīta gaismiņā

kaili rokas savijuši
lūpām
veldzi meklējam
trešo
bezdelīgu bērnu
atstājam mūs
nemanām...

kad pēc negaisa no tumsas
iznirst
rietošs saules vaigs
ligzdiņu zem vecā jumta
pamet
bērniņš ceturtais...

skūpsts ko man uz pieres
uzspied
lai kā zīme
glabājas
piemiņai no bezdelīgām
un no mūsu
vasaras...

/nočiepts no cita portāla, nu dikti iepatikās/