Viens otru mēs mīlējām
Septembra lietū,
Un saldi melojot -
Sajutām prieku.

Mēs aizmirsām laiku,
mēs mīlējām!!!
Neko nevar atlikt
uz "vēlāk", "pēc tam".


Tu teici - viss pāries,
Es piekritu - jā,
Bet lietus
aiz loga dziedāja...


Es klausījos - lietus
Un teicu - kā līst,
Un bildu-ko niekus-
tas pāries un viss..


Pa ielām mēs klīdām,
Un lietus kā suns-
Mums klaiņoja līdzi,
Kā malduguns.

Un ēstuvē klusā,
Kur laiks vilkās gauss-
Bij pieliets mums abiem
Viens vīna kauss...

Mēs mīlējām, ārā
rudens lietus, kad līst...
Es teicu viss pāries,
Tu teici;jā, drīz

pēc dienas, pēc divām,
pēc gada, pēc trīs
Paies šī dzīve,
viss aizmirsīsies.


Bet kamēr Dievs devis
ainas šīs
-es noskūpstu Tevi-
Viss izgaisīs


Viens otru mīlējām,
Oktobra lietū...
Tu sacīji pagaidi...
Es atsaucu;Pietiek!


Un pierima lietus
uz atvadām.
Caurām dienām
viens otru mēs aizmirstam.
Mēs teicām:viss pāries,
Viss pāries pēc tam...

Jau kādurīt kokos
Sniegs nolaižas
Tu piezvani vēlu:
Piedod!!(Nekas)


Visu aizmirst par vēlu,
man neizdodas!
Kad pieveru plakstus,
ausīs lietus man šalc-

Lietus klauvē-
Un lāstus pret logu triec:
Velti gaidi,
Tev nepāries, nepāries!!!
/nez/


kaut kas te ir... pārlasu reizēm... iedvesmojoši... cerīgi...