Iniciar sesión
Menú
Publicidad
inguciite

Mīļi un sirsnīgi...

mana vakardiena atnāca šodien
rozā flaneļa naktskreklā,
sunīšu čībām kājās,
apbērta ziedputekšņiem no tuvējās pieneņu pļavas
un bērzu plaukstošām skarām

viņai tik siltas, glāsmainas plaukstas,
kā svētavots būtu tās noglāstījis,
un laukirbe atstājusi mazliet no gaišākām dūnām
uz pirkstu galiem un delnām

arī soļi tik viegli, līdzīgi vējam,
pārslīdošam no slidkalniņiem uz zemes,
visi parasto mirkļu celmi gājuši projām
sev vien zināmo sakņu ceļos,
uz neatgriešanos stāstot
pelnrušķītēm un prinčiem

es vēlos būt īsta,
nepārvērsties, līdzko šodiena iespēlēs ermoņikas
un pietrūks malka bērnības mēness,
ko iedzert glāžainos ceļos pirms apžilbšanas un ausmas

bail, ka nogulēšu jau atkal
un sapnis nepamodīsies pirmais,
vakarpienenes paliks noziedējušas un neatvērsies,
un mākoņi, pārpilni izelpām,
pārlīs pār mani,
pat nenojaušot, kur esmu

pārnes mani netaisnīgumiem pāri,
ja vakardiena vēl nenāk

es meklēju dzīvi -
tādu, kāda tā bija senāk

(c) Agnese Līcīte, 2011[/font]
Publicado por: inguciite
Publicado: 21/10/2011 20:29
Visto: 1648 veces
Comentarios: 0
A 1 personas les gusta este blog
Comentarios (0)
En este momento, solo utilizamos cookies técnicas para garantizar el correcto funcionamiento del sitio web. Más información