Es domāju (jo esmu novērojis), ka attiecībās ir sava veida cikliskums. Un tā ir kā EGO intelektuāli emocionālā attīstība. Tā notiek caur iekšējo bērnu. Ja šie cikli tiek bloķēti (EGO hroniska slāpēšana, kam raksturīga nespēja izteikt savas emocijas vai gaumīgi pamatot savu viedokli- par stilu, tā saka, gan nestrīdas, - rotaļīguma trūkums attiecībās vai arī nespēja pāriet pie atbildīgas rīcības), tad veidojas nevēlamas aiztures.

Un kurš tad grib dzīvot tādu "kokainu" dzīvi kā uz rūpnīcas konveijera un bez rotaļīguma? Veidojas arī sava veida paradoksi- partneris mēdz gausties, ka tam nepatīk, ja otrs pārāk bieži uzvedas kā mazs bērns. Bet varbūt tieši šī personības fāze uzpeld dēļ tā, ka šajā fāzē partneris jūtas visdrošāk (vai arī- tā ir viņa visizkoptākā sadaļa) bet jau nākošajā sekos problēma. Savukārt, ja otrs partneris pārsvarā pieturas pie pieaugušā tēla, iespējams, tam ir problēmas tajās citās fāzēs, kurās tas nejūtas drošībā.

Dažam labam tas viss var likties pa sarežģītu..

te nu ir māksla - apslāpēt Ego tajā pareizajā brīdī ...

lielākais konfliktu cēlonis ir katram savs EGO ... Var arī mīlēt un cienīt otru, bet kolīdz Tavs Ego ņem virsroku, bet otram Ego bīda citā virzienā, tad nu te rodas konflikts ...

Kādas gan tur ambīcijas? Vienkārši trūkst cieņas un mīlestības vienam pret otru.. :)

Nespried gluži pēc sevis, fotoanonīmais Tautieti

esi viens, tev tas no dieva lemts.

dari tā!